VIENSĒTU STĀSTI: Mākslinieks un mūzas 0
“Sākotnēji man darbs ar mālu bija vaļasprieks, bet ar laiku kļuva par biznesu. Tāpēc tagad nevaru tikai “taisīt” mākslu, jādomā arī, kā tai rast pircējus,” stāsta keramiķis Valdis Grebežs no Daugavpils novada Višķiem.
Viņš pamatā nodarbojas ar savdabīgu sīkplastikas tehniku. Pamanu, ka Valda māla figūriņās lielākoties redzamas daiļavas, kas ietērptas stilizētā tautastērpā ar vainadziņu un saktiņu.
“Esmu vīrietis, tāpēc sieviešu tēma man ir tuvāka. Jārada tāds produkts, kam ir pieprasījums. Šīs māla glezniņas īpaši iecienījuši ārzemju tūristi, kas tās aizved mājās kā suvenīru no Latvijas. Taču gadatirgos visvairāk pieprasītas nerātnās – pirts tematikas glezniņas, kas veidotas ar erotikas un humora piesitienu. Erotika mums ir visapkārt.”
Valda darbi ceļojuši uz starptautiskām izstādēm, bet keramika nav viņa vienīgā mīlestība. Viņš nodarbojas ar klūgu pinumiem, var arī šūpuļkrēslus uzmeistarot. Valdis pat ir izdomājis, ka no gāzbetona var veidot dārza skulptūras. Māk-slinieks uzskata, ka viņa spēkos ir izveidot visu, vienīgi domu lidojums apsteidz rokas. Valdim ir arī maizes darbs Špoģu mūzikas un mākslas skolā, kur strādā par mākslas skolotāju.
Taču visuzskatāmākais Valda roku darbs ir kopā ar sievastēvu uzceltā guļbūve, kurā Valdis ar sievu Irīnu un dēliem Eduardu (17) un Vladislavu (6) dzīvo vasarā. Ziemā viņi mitinās pie Irīnas vecākiem, kuru māja atrodas otrpus ceļam. Valdis paskaidro, ka nav izdevīgi kurināt divas mājas.
“Es nāku no Krāslavas puses. Kā kolhoza stipendiāts devos mācīties uz toreizējo Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju par lauksaimniecības tehnikas inženieri. Taču, kamēr studēju, kolhoza ēra beidzās, un sapratu, ka nevarēšu atrast darbu. Bet, par laimi, Jelgavā satiku mākslinieku Viktoru Kapeļņikovu, kas man iemācīja strādāt ar mālu. Acīmredzot kāda vilkme man bija uz mākslas pusi. Un tad paziņa piedāvāja nākt uz Višķiem, lai vadītu bērniem keramikas nodarbības. Tolaik vēl nebija likvidēta arī Višķu pamatskola, kurā vajadzēja darbmācības skolotāju. Skolā satiku arī Irīnu, viņa ir krievu valodas un literatūras skolotāja. Tagad sieva strādā Špoģu vidusskolā, kas ir lielākā skola visā Daugavpils novadā,” pastāsta Valdis.
Interesants ir stāstiņš par to, kā viņam no mazas pirtiņas sanāca liela guļbūve. Pie vainas bija sievasmāte. “Reiz viņa ieminējās – kad es nomiršu, kas notiks ar mūsu brīvo zemi otrpus ceļam? Atbildēju, ka izrakšu tur dīķi un salaidīšu zivis. Sievasmāte ik pa laikam atgādināja par dīķi, uz ko es atbildēju – jūs, mamma, taču vēl esat dzīva! Dīķi tomēr izraku, bet vieta izskatījās patukša. Nolēmu, ka jāuzceļ pirtiņa. Atradu projektu, kas man patika. Uz papīra tā neizskatījās tik liela, bet beigās sanāca milzīga ēka ar divām terasēm. Pirtiņai gan atvēlējām tikai četrus kvadrātmetrus. Sazāģēju priedes tēva mežā un sāku meklēt meistaru, kas slies augšā namu. Sarunāju un vienojos par samaksu, bet otrā dienā viņš jau prasīja divreiz vairāk. Tad sievasmāte pavaicāja – vai tu pats neprastu uzcelt māju? Abi ar sievastēvu ķērāmies pie darba, un trīs gados nams tapa gatavs,” par mājas vēsturi stāsta saimnieks.
Viņš iesaistījies arī pārrobežu projektā “Latgales tematiskie ciemi” un Valda vasaras rezidencē iekārtota mājvieta “Višķu amatnieku ciemam”. Vasarā te iegriežas tūristi, lai aplūkotu gan Valda, gan citu vietējo amatnieku veikumu.
Grebežu ģimenes sarunvaloda ir krievu, bet visi pārvalda arī latviešu valodu. Valdis skaidro, ka viņa mamma ir latviete, bet tēvs krievs. Irīnā plūst krievu un poļu asinis. Uz jautājumu, pie kuras tautības sevi pieskaita bērni, Valdis pašsaprotami atbild: “Viņi ir latvieši, taču domāju, ka jaunā paaudze vairs nešķiro tautības, viņi sevi uzskata par eiropiešiem. Skumji vienīgi, ka vēlas pamest dzimto zemi, jo Latgalē jauniešiem grūti atrast ko darāmu.”
Raidījums par Višķu keramiķi Valdi Grebežu un viņa ģimeni skanēs 16. janvārī plkst. 16.05 Latvijas Radio 1.
