VIENSĒTU STĀSTI: “Janīšu” saimnieki turpina senču iesākto 0
Alojas novada Staiceles “Janīšos” sagaida draiska Bernes ganu suņa meitene un smaidīgi saimnieki – gan mājās ikdienā mītošie piensaimnieki Inta un Druvis, gan Druvja māsa Rasa, kura dzīvo Rīgā, bet brīvdienās brauc te sirdspriekam rušināties pa puķu dobēm. Krāšņas puķes un uzturētais skaistais dārzs ir gan pašu, gan ciemiņu priekam.
Z/s “Liepiņas” nodarbojas ar piena lopkopību, bet saimniecības teritorijā ir divas Sānu dzimtas dzīvojamās mājas. “Janīši” ir vecākā mājvieta, to jau uz vecās mājas pamatiem savulaik cēlis Druvja vecvectēvs. Tā tagad pieder visiem trim Sānu pēctečiem – Druvis ar dzīvesbiedri Intu te saimnieko ikdienā, bet brīvdienās uz tēva mājām ceļu mēro abas māsas – Dainuvīte un Rasa.
No “Janīšu” mājām netālu kalnā redzama otra neliela mājvieta – “Kalnieši”. Te savulaik saimniekojis Druvja tēva brālis. Uz otru pusi, iebraucot “Janīšu” sētā, bijusi vēl viena māja, no kuras gan vairs atlikušas tikai drupas – savulaik otram tēva brālim celtā māja. Šī vienmēr bijusi vienas dzimtas mājvieta, tikai reiz pārdotajos “Kalniešos” kādu laiku mitinājušies ar dzimtu nesaistīti ļaudis. Kad radusies izdevība, Druvis “Kalniešus” atpircis, un nu tie tiek remontēti, uzlaboti – visai drīz Inta un Druvis cer pārcelties uz jaunajām mājām.
Abiem bērni jau ir pieauguši. Druvim divi dēli ar ģimenēm dzīvo un strādā ārpus Latvijas. Druvis nopūšas: “Reti sanāk satikt mazbērnus.” Bet Intas meita strādā Rīgā. Meitai gan ļoti patīkot laukos, viņa te arī netālu dzimusi un bieži apciemo gan mammu, gan dzimtās mājas. Bet saimnieki nobažījušies – nav jaunās paaudzes, kas pārņemtu viņu darbu un ar tikpat lielu aizrautību turpinātu. Jācer uz mazbērniem.
“Liepiņu” saimniecībai ir 80 ha zemes un ganāmpulkā ir ap 40 ragainēm. Lopu skaits gan mainās, un arī dienā, kad te ciemojamies, saimnieki nemierīgi par vienu gotiņu. Dodamies uz kūti, kur pirmpienei tikko atskrējis teliņš. Saimniece Inta jaunās mammas centienus piebremzē, lai netiktu savainots jaunais teliņš, kurš, tikko dzimis, nav tik spēcīgs, cik jaunā mamma gribētu. “Nu, mīļais, tu tak zini, kas jādara!” Inta mazuli lūko pielikt pie pupa, bet gan jaunā pirmpiene, gan mazulis vēl nav apraduši. Beigu beigās mazulis tiek pabarots no speciālas pudelītes. Inta teic, ka reizēm jāpiepalīdz ne tikai dzemdībās, bet gadoties arī tā, ka gan mazulim, gan mammai uzreiz skaidrs, kas jādara. Katrai gotiņai, katram jaunulim saimnieki zina vārdu, katrs tiek aprūpēts un katra raksturs iepazīts.
Piensaimniecība paģēr vienmēr būt uz vietas, kaut Intai un Druvim ir divi brīnišķīgi palīgi. Slaucēja, ko Inta iepazinusi vēl kolhozu laikos un kas šajā saimniecībā nostrādājusi vairāk nekā 20 gadus, esot neaizvietojams palīgs un atslogojot Intu brīžos, kad viņa pati nespēj izdarīt visus ikdienas darbus. Ārpus mājas tiekot reti, bet Inta cenšas apciemot meitu un māsu Rīgā. Saplāno laiku teātrim, kino, otrajā dienā pat sevi palutina ar masāžām. Druvis gan smej: “Ja Intai būtu jādzīvo Rīgā vairāk par tām trīs dienām, tad veikli būtu atpakaļ.” Inta pasmaida un piebilst: “Ja man jāatstāj māja, zinu, ka otram jādara būs tā mana darba daļa.”
Kaut “Janīšos” izsenis kopts daiļdārzs un saimnieki to turpina darīt, savās jaunajās mājās Inta ar Druvi domā neaizrauties ar daiļdārzu – tas prasa ļoti daudz laika, arī cilvēku uzmanību. Saimnieki plāno drīz ievākties “Kalniešos”, bet “Janīšu” veco māju pārņems māsas atvases, kas tad arī turpinās kopt daiļdārzu. Inta gan saka: “Te neviens nešķiro, kuram kura dobe. Ja puķes prasās pēc ūdens – tās jāaplej. Ja nezāļu daudz – jāizravē.” Agrāk dārzs bijis krietni bagātāks ar interesantiem augiem, bet 1941. gadā bijusi auksta ziema un daudzi māju saimnieku savāktie retie augi izsaluši.
Janīšu mājas saimnieks ticis izsūtīts, un sieva palikusi viena ar trīs bērniem. Kad pēc Staļina nāves ļauts atgiezties, tēvs atgriezies savā sētā un turpinājis strādāt kolhozā celtniecībā. Druvis izmācījies par mehāniķi Priekuļos, bet Intai zootehniķa izglītība – šīs zināšanas lieti noder saimniekojot. Viņa arī strikti pieturas pie principa – vispirms samaksāt par darbu saviem cilvēkiem, pat ja ir grūti un cena par pienu zema. Kredītus cenšas neņemt, bet saimniecības uzlabošanai nepieciešamām lietām gan izmanto iespējas. Inta teic: “Pirms dažiem gadiem esam šādu iespēju izmantojuši. Kad stāstām citiem, ko par iegūto naudu esam paveikuši, īpaši pilsētnieki, izdzirdot summu, smejas. Bet mums tā ir ļoti liela.”
Jārēķinās arī ar lietām, kur pats nespēj neko mainīt. Ja līdzekļi iekrāti, tad pats var būt sev kungs. Reiz četras dienas palikuši bez elektrības – Druvis aizbraucis un nopircis pašiem savu elektrostaciju, kas palīdz brīžos, kad ir elektrības traucējumi. Saimnieki saka: “Esam ne tikai saimnieki, bet arī kā universālie kareivji – protam un varam visu: esam grāmatveži, slaucēji, traktoristi, veterinārārsti un jebkas cits, ja rodas tāda nepieciešamība.”
Raidījumu “Viensētu stāsti” par Sānu dzimtas mājām klausieties Latvijas Radio 1. programmā sestdien, 1. jūnijā, plkst. 16.05
