VIENSĒTU STĀSTI: Ja nav kalna, tad jāuzber 0
– Mums ar vīru nav jābrauc atvaļinājumā uz Kanāriju salām, jo tepat ir skaisti. Ieberam piemājas dīķī peldošo zivju barību un vakaros raugāmies, kā ūdens iemītnieki steidz mieloties. Pareizi teicis Čelentāno – atvaļinājumā jādodas tikai tad, ja nepatīk savs darbs, – teic Saldus novada Jaunlutriņu pagasta “Mucenieku” māju saimniece LIGITA REZGALE.
Viņas sirdsdarbs ir dārzkopība. Ligita kopā ar vīru Ivaru Lukševicu apsaimnieko trīsdesmit piecus hekt-ārus lielu dārzu, kurā divpa-dsmit hektāri atvēlēti ābelēm, tikpat daudz arī ogulājiem – ērkšķogām, jāņogām, upenēm, trīs hektāros aug smiltsērkšķi, vienu hektāru aizņem zemenes, sava vieta atvēlēta arī stādu audzēšanai un gurķiem. Ligita skaidro, ka saimniecība veidota ar domu, lai būtu līdzsvarota ienākumu plūsma. Vairākus gadus viņa savās zināšanās dalījās ar citiem, strādājot Latvijas lauksaimniecības centrā par dārzkopības konsultanti. Tagad Ligita darbojas kooperatīvā “Kurzemes dārzi”.
– Viens pats tu esi maziņš, tāpēc apvienojāmies kooperatīvā, lai būtu ērtāk realizēt produkciju. Lielākais “vēders” tomēr ir Rīga, taču katram atsevišķi nav izdevīgi vizināt savu preci uz lielpilsētu. Mēs audzējam deserta ābolus, bet ne vienmēr izdevās visu ražu pārdot. Lai āboli nebūtu jāmet komposta kaudzē, iegādājāmies jaudīgu pārvietojamo sulu spiedes agregātu. Tas padarīja saimniekošanu ekonomiskāku. Tagad augļi un ogas, kas izauguši un savākti, tiek pārstrādāti arī sulās. Tās pildām trīslitru kartona tetrapakās, jo tā ir ērtāk nekā stikla burkās, kas var saplīst, – stāsta Ligita.
Lai sulu būtu parocīgāk ieliet glāzēs, tetrapakās iestrādāts plastmasas krāns. Pēc iesaiņojuma atvēršanas pasterizēto sulu var lietot veselu mēnesi.
Ligita uz savām vecvecāku mājām “Mucenieki” pārcēlās pirms divdesmit gadiem.
– Pirms tam mana dzīve riņķoja Dobeles pusē, un agrāk ne sapņos nerādījās, ka es varētu atgriezties dzimtas mājās un te saimniekot. Taču mainījās valsts iekārta, arī mana privātā dzīve bija cietusi fiasko, un es sāku šeit visu no sākuma. Manu vecomāti Annu, vectēvu Juri un arī tēti Juri no šīm mājām izsūtīja 1949. gadā. Pēc tam viņi te uz dzīvi neatgriezās. Tētis stāstīja, ar kādu vērienīgumu šeit savulaik saimniekots, bijušas trīspadsmit ēkas, no kurām tagad saglabājušās tikai trīs.
Kad mēs ar tēti pirms divdesmit gadiem atbraucām uz “Muceniekiem”, pavērās posta aina. Pūstošas skābsiena kaudzes, dubļi līdz puskājai, mājai jumts iebrucis, ne logu, ne durvju. Tēvs, to redzot, bija tik satriekts, ka apraudājās. Vispirms viņš uzmūrēja plīti, un lēnām sākām atjaunot mājas seno godību.
Lai gan sākums bija grūts, taču šī vieta mani pievilka. Tad arī vēl nezināju, ko šajā zemītē īsti stādīt. Bet tagad visa platība ir apstādīta, vienīgi jāatjauno šķirnes. Lielveikala pircējus neinteresē ābolu garša, viņi pērk ar acīm, tāpēc augļiem jābūt skaistiem. Mēs ar lielu ābolu šķirņu klāstu neaizraujamies, lielākoties ir ziemas šķirnes, vasaras – tikai nedaudz. Lai iegūtu kvalitatīvu ābolu, jāveic augu aizsardzības pasākumi, kuriem nepieciešama gan nauda, gan zināšanas. Komercdārza lielākais ienaidnieks ir kraupis, kas ar sporām pārvietojas pa gaisu, – stāsta Ligita.
Dodamies aplūkot ābeļdārzu un spriežam, cik skaists tas noteikti izskatās ziedēšanas laikā. Ligita gan piebilst, ka ābeles zied tikai vienu nedēļu, un, ja to brīdi nokavē, tad nepaspēj pat nofotografēt. Patlaban ābeles savos zaros tur bagātīgu augļu ražu, ko palīdz balstīt klāt pieliktās stutes. Saimniece skaidro, ka kokmateriāli kļūst aizvien dārgāki un pēc trīs gadu kalpošanas stute sapūst. Tāpēc vajadzēšot pārņemt Eiropas pieredzi, kur augļu koku atbalstīšanai izmanto betona mietus ar stieplēm.
– Mēs saimniekojot visu laiku skrienamies ar laiku. Līdz pirmajam sniegam jāpaspēj novākt ābolus, ziemā notiek augļu šķirošana, bet martā jāķeras pie kociņu vainagu veidošanas. Kad man novēl, lai būtu laba ābolu raža, es saku, ka nav vajadzīgas tās daudzās tonnas, svarīgāk, lai āboliem ir laba cena. Katrs latvietis, kas dzīvo laukos, savam patēriņam audzē ābolus, taču, ja nav vēsa pagraba, tad lietderīgāk vasaras un rudens šķirņu ābolus apēst, kamēr tie vēl svaigi, nevis stiept ražu uz pagrabu un pēc tam izmest komposta kaudzē, – iesaka Ligita.
Dārzkopības saimniecībā karstākajā ražas novākšanas laikā neiztikt bez papildspēkiem. Vasarā tiek nodarbināti desmit strādnieki. Ligita teic, ka par darbaroku trūkumu tuvākajā apkaimē nevar sūdzēties, lai gan viņa vēlētos arī tādus palīgus, kas būtu izglītoti dārzkopībā.
– Uzskatu, ka, laukos dzīvojot, jāprot visi darbi. Ja nepieciešams, arī braukt ar traktoru vismaz pa klaju lauku. Es pati arī, ja vajadzīgs, varu sēsties traktoram pie stūres, – noteic Ligita.
Viņai kādreiz bijusi vēl lielāka atbildība, ne tikai savas zemnieku saimniecības pārzināšana. Pirms daudziem gadiem Ligita bija kādas Dobeles rajona pašvaldības galvgalī. Taču savu izvēli pārcelties uz Jaunlutriņiem viņa nekad nav nožēlojusi.
– Es šeit satiku savu vīru Ivaru, īstu lauku vīrieti, uz kuru varu paļauties. Viņš lieliski pārzina tehniku, no lūžņu kaudzes uzmeistaros ko jaunu. Esmu priecīga par savām meitām. Zanda strādā Latvijas Valsts augļkopības institūtā par konsultanti, bet Laura – personāldaļā kādā kokapstrādes uzņēmumā. Meitu audzināšanā man savulaik daudz palīdzēja mamma. Mūsu pagastā dzīvo darbīgi ļaudis, ir aktīva kultūras dzīve, tikai jāgrib rosīties. Ja mums nav pašiem sava kalna, tad to uzberam, – teic Ligita.
Raidījums “Viensētu stāsti” par “Mucenieku” saimniekiem Ligitu Rezgali un Ivaru Lukševicu skanēs 22. septembrī pulksten 16.05 Latvijas Radio 1.
