VIENSĒTU STĀSTI: Ģimenes uzņēmums ar smaidīgām sejiņām 0
Ieejot Aleksandras Gūtmanes un viņas meitas Ingas Gūtmanes mājīgajā un siltajā darbnīcā, no plauktiem pretī raugās sīpolu, sāls un medus podi ar smaidīgi šķelmīgām sejiņām. Daža sejiņa pat atļāvusies izbāzt mēles galiņu. Māla trauki ar uzzīmētām sejiņām ir ģimenes uzņēmuma “Pampāļu podi” atpazīstamības zīme.
Pirmā ar mākslu aizrāvās Aleksandras vecākā meita Linda. Viņa arī vienīgā no ģimenes ir diplomēta keramiķe.
“Reiz Linda man noteica: ko tu sēdi, zeķes adot, – un iedeva māla pikuci, lai darbojos. Es nemācēju virpot, sākumā to darīja vīrs Juris, jo viņš strādāja par metāla virpotāju. Juris virpoja, un es tikai komandēju, kādu formu traukam vēlos. Pirmo virpu vīrs izgatavoja no veļasmašīnas “Rīga” motora, līdz vienā dienā tas nokūpēja melnos dūmos,” pirmsākumus atceras Aleksandra.
Kad viņa no meitas Lindas bija apguvusi māla veidošanas ābeci, tālāk šo prasmi no mammas aizguva abas pārējās meitas – Iveta un Inga. Pampāļu pagasta “Klapatās” dzīvo Aleksandra ar vīru Juri, jaunāko meitu Ingu un viņas sešgadīgo meitiņu Annu Šarloti, kas arī jau prot darboties ar virpu. Linda dzīvo Daugmalē, Iveta – netālu no Saldus, bet attālums nav šķērslis, lai visas ģimenes sievietes darbotos vienā uzņēmumā, kuru pirms piecpadsmit gadiem dibināja Linda. Viņas darbu firmas zīme ir keramikas trauki ar briežu radziņiem, bet Iveta savus darinājumus izrotā ar purva saknēm.
Gūtmaņi savām mājām devuši neparastu vārdu – “Klapatas”. Aleksandra paskaidro, ka mājas būvēšanas laiks esot bijis klapatu pilns.
“Kolhoza būvbrigādē strādāja vīri, kas labprāt mēdza iedzert, tāpēc darbi nevirzījās uz priekšu raiti. Atceros, kāds celtnieks ar iesauku Puškins pamācīja apmest sienas. Man tolaik bija kādi astoņi gadi,” atmiņās dalās Inga.
“Tajos brīžos, kad mums nevedas, meitas saka, ka vainojams mājas nosaukums – ko var gribēt, dzīvojot “Klapatās”! Es gan domāju, ka visa dzīve ir vienas klapatas, bet tās jau nav tikai nepatikšanas,” bilst Aleksandra.
Viņa teic, ka bērnībā sapņojusi, cik labi būtu, ja varētu mācīties mākslas skolā, bet tolaik uzskatīja, ka lauku bērnam jāstrādā lauku darbi, nevis jāprāto par mākslu.
“Savulaik mēs turējām arī lopus, bet vēlāk kūts vietā izveidojām šo darbnīcu, jo nospriedām: ja nav savas tehnikas, ar sīksaimniekošanu neatmaksājas nodarboties. Pirms tam mums darbnīca atradās pagrabā, bet tur bija tumšs un drēgns,” stāsta Aleksandra.
Darbnīcas izveidošana, virpas un cepļu iegāde prasīja līdzekļus, tāpēc mājas remontdarbus nācās atstāt novārtā. Vienīgi pērn “Klapatām” ielikti jauni logi, lai nebūtu sajūta, ka tiek apkurināta mājas ārpuse. Kad “Klapatās” iegriežas skolēnu ekskursijas, Aleksandra un Inga bērniem ierāda brīnumu, kā no māla pikas top kāds keramikas darbiņš. Pēc apdedzināšanas jaunajiem māksliniekiem pat grūti pazīt savu veikumu. Pēc māla un glazūras keramiķes brauc uz netālo Lietuvu, jo tur sanāk lētāk. Starp krūzītēm, podiem un šķīvjiem pamanu arī keramikas govi ar krietni pierietējušu tesmeni. Aleksandra paskaidro, ka pērn saņēmuši pasūtījumu no kādas Polijas slaukšanas aparātu firmas. Izgatavojuši 200 govju ganāmpulku, un vienu no raibaļām atstājuši sev. Kad no bērnudārza pārrodas Anna Šarlote, viņa ar lielu deg-smi vecmāmiņas vadībā nosēžas pie virpas. Meitenei pagaidām vislabāk padodas sīkie darbiņi, piemēram, keramikas laimes pogas. Kad mamma un vecmāmiņa dodas ar saviem darbiem uz tirdziņiem, bieži vien viņām līdzi ir arī Anna Šarlote. Viņai ir pašai savs tirgošanās galdiņš, uz kura sarindoti pašas darinājumi. Inga smej, ka meita ir lieliska pircēju pievilinātāja.
Raidījums par Pampāļu Podniecēm Aleksandru un Ingu Gūtmanēm skanēs 27. aprīlī plkst. 16.04 Latvijas Radio 1 raidījumā “Viensētu stāsti”.
