VIENSĒTU STĀSTI: Ģimenes un koka mīlestībā 0
Černoglazovu ģimene dzīvo Druvienas pagasta centrā “Priedkalnos”, dažus simtus metru no pamatskolas. Kā smejas saimnieks Viktors, pat logs uz zinību ieguves vietas pusi uztaisīts lielāks, lai labāk varētu redzēt bērnu nedarbus. Tas, protams, ir joks, bet saistība ar skolu ir: Viktors ir mājturības skolotājs, bet viņa kundze Velga – skolas direktore.
“Priedkalnus” 1930. gadā uzcēla Velgas vectēvs. Ilgus gadus māja bijusi pietiekami plaša, jo ģimene nebijusi liela: Velgas tēvs ģimenē bija vienīgais bērns, tāpat Velga. Toties Viktoram un Velgai ir četri bērni. Pamazām katrai no atvasēm augšstāvā tapusi pa istabai, katrs pats lielākoties pie savas istabas strādājis. Kā domā vecāki, tas katram bērnam paliks kā stūrītis, kur atgriezties, kad izaugs pavisam lieli un aizies savā dzīvē. Pēc būtības otra māja ir apcelta senajai apkārt, pirmajā stāvā izveidojot tādu kā plašu lieveni, kas vienā pusē, kur pūš valdošie vēji, ir stiklots. Māja apdarināta ar egles un priedes dēļiem, logi ir no ozolkoka. Pirmais gan tika uzcelts pagrabs, tam virsū – šķūnītis. Jo ģimene jau no paša sākuma bija saimnieciska, nepaļāvās vien uz skolotāju ienākumiem un varas solījumiem.
“Vienu brīdī treknajos gados, kad algas gāja uz augšu, jau gribējām lopus likvidēt, bet mamma ļoti pretojās. Labi, ka paklausījām – uznāca krīze un tagad ir vieglāk izdzīvot. Pašu piens, gaļa, olas, medus, biezpiens. Es gotiņu slaucu, vīrs baro, bet mamma visu sariktē,” stāsta Velga. Lielākos darbus ģimene dara kopā, apkopj sešus hektārus zemes, mazākie darbi ir pēc piederības, piemēram, dēli pļauj zāli, skalda malku, bet meita malku krāmē.
“Es nāku no daudzbērnu ģimenes un zinu, kas ir darba organizācija. Nav te nekādas dīkdienēšanas!” paskarbs ir Viktors. Starp citu, viņa tēvs nācis no turīgas zemnieku ģimenes Krievijā, Tulas apgabalā, piedzīvojis kolektivizāciju, pret tā saucamajiem kulakiem vērstu teroru, nokļuvis izsūtījumā, no kurienes iesaukts karadienestā un nokļuvis Latvijā, kur iemīlējis un apprecējis latviešu meiteni. Gada laikā iemācījies latviešu valodu.
Mājās mīļākā vieta ģimenei ir virtuve, kurai atstātas senās sienas no Druvienas cepļa ķieģeļiem, maizes krāsns un veca plīts. Bluķītis plīts priekšā vienmēr tur bijis, un neviens nevar iedomāties, ka kādreiz tas tur varētu arī nebūt. Tvaiku nosūcējs gan tāds īpatnējs. Jā, pašu dizainēts, no pašu cirstiem ozolkoka zariem. Kāds ozols kaltis, draudējis uzkrist elektrības vadiem, un pagasta priekšnieks teicis Viktoram: “Gribi ozolu? Ej un zāģē!” Divreiz nebijis jāsaka. Jo darbs ar koku ir Viktora lielā mīlestība, ko viņš māca arī skolas bērniem. Darbnīcā bērni taisa gan relatīvi vienkāršas lietas (svilpītes, āmurus), gan smalkas (māju maketus), gan radošas, kur bez roku prasmes jāieliek arī dvēsele, piemēram, ne viens vien Druvienas pamatskolnieks izgatavojis kokli, dažs pat pēc tam nopietni aizrāvies ar tās spēli.
Savu dzīvi ar kokapstrādi vēlas saistīt arī dēls Arvis (20), Elvijs (23) pievērsies uzņēmējdarbībai, Jānis (18) apgūst pavārmākslu, bet viņa dvīņumāsa Līva (18) tikko kā pabeigusi Valmieras ģimnāziju un turpmāko dzīves ceļu vēl lūko.
Uzziņa Raidījumu par Druvienas pagasta “Priedkalnu” saimniekiem klausieties Latvijas radio 1. programmā sestdien, 16. jūnijā, plkst. 16.05. Atkārtojums 23. jūnijā plkst. 6.03. |
