VIENSĒTU STĀSTI: “Druviņās” uzzied dzintara zieds 0
Talsu novada Laucienes pagastā laukakmeņu viensēta “Druviņas” kopumā ar 20 hektāriem lauksaimniecības zemes un pieciem hektāriem meža pieder jaunai saimniecei Ievai Liepiņai un viņas dzīvesbiedram Joahimam Fē, kurš iepriekš dzīvoja Vācijā.
Par māju saimniece zina daudz. “Dzīvojamā ēka uzbūvēta 1877. gadā. Pirmais saimnieks, kas pamazām iekārtoja apkārtējo vidi un uzbūvēja vēl joprojām esošās staļļu ēkas, pirtiņu, traktoršķūni un garāžu, bija kāda muižnieka kučieris. Īpašums piederēja Ābeļu ģimenei četrās paaudzēs,” stāsta Ieva. Saimniecība atstāta mantojumā no paaudzes paaudzē, līdz jaunākie īpašnieki nolēmuši to pārdot. Par īpašumu iepriekšējā saimniece ir sarakstījusi grāmatas, rakstījusi arī vietējā avīzē. “Visus šos materiālus esmu aizrautīgi lasījusi, es iepazinu šīs mājas un tajā dzīvojošo cilvēku vēsturi. Ieniru pagātnē, un likās, ka uz visu raugos savām acīm.”
Ieva ir Pierīgas meitene, dzīvojusi Mārupē, pēc vidusskolas devusies uz Vāciju studēt. Universitātē apguvusi ekonomiku, uzņēmējdarbību un politikas zinātni. Tur Ieva iepazinās ar Joahimu. Pēc desmit nodzīvotiem gadiem Vācijā Ieva kopā ar Joahimu atgriezās Latvijā, lai attīstītu savu uzņēmējdarbību.
“Pie visa vainīga mana vecmamma,” smej Ieva. “Biju atbraukusi uz Latviju paciemoties, un, kad es devos atpakaļ uz Vāciju, vecmamma uzdāvāja man svaigu cidoniju sīrupu. Tas bija ārkārtīgi garšīgs! Vācijā nevienā veikalā nevarēju tādu atrast. Tad man kļuva skaidrs, ko es darīšu.”
Joahimu nevajadzēja pārliecināt, jo arī viņš bija sajūsmā par gardo, mājās gatavoto vecāsmammas sīrupu. “Ideja par cidoniju audzēšanu un sīrupa ražošanu radās Minhenē. Bijām izstrādājuši biznesa plānu, atlika tikai praktiski ķerties klāt. Nebija cita ceļa kā vien doties uz Latviju, jo lauksaimniecības zemi Vācijā iegādāties ir dārgi un attīstīt ražošanu sarežģīti. Tā mēs iegādājāmies zemi Latvijā, iestādījām cidonijas un sākām īstenot ražošanas procesu.”
Taču Latvijā Ieva un Joahims saskārās ar vairākām grūtībām. Tobrīd Ieva nodomāja, ka otrreiz neļautos tādai avantūrai. “Mums ļoti patika īpašums, taču māja bija nolaista, tumša, vecās sijas krāsotas vairākas reizes, spraugas un caurumi aizpildīti ar ģipsi, šķības sienas – pat skapi pielikt nevarēja,” teic Ieva. Tagad māja ir atjaunota, piebūvēts arī otrais stāvs, viss remontēts saviem spēkiem.
“Bet mēs jau iepriekš zinājām, ka riskējam, bet gribējām kaut ko mainīt, un viss iet uz priekšu. Tualete un silts ūdens mājā ir, sienas taisnas, tātad viss kārtībā,” smaida Joahims. Lai gan mājās skan vācu valoda, arī Emīlija Hanna ir apguvusi latviešu valodu. Ieva teic, ka abas valodas meitai ir vienādā līmenī.
Kā stāsta viensētas saimniece, grūtības bijušas arī biznesa sākšanā. Problēmas radīja nespēja atrast pārtikas ražošanas standartiem atbilstošas ēkas. Bet paveicies ar ražošanas partneri Inčukalna novadā. Ģimenes izveidotais uzņēmums ar nosaukumu “Amberbloom” (dzintara zieds) priecē ne tikai ar cidoniju sīrupu, bet arī ar dzērveņu, upeņu, ķirbju un rabarberu sukādēm. Pavisam nesen sākuši ražot arī sukāžu konfektes ar šokolādi. “Mēs plānojam attīstīties. Ir atrasti sadarbības partneri arī ārvalstīs, taču pagaidām mēs esam pārāk mazi, lai iekarotu lielo valstu tirgus,” uzskata Ieva. Papildus Ieva ir nodibinājusi otru uzņēmumu, kas saistīts ar tulkošanas pakalpojumu sniegšanu. “Abi ar vīru tulkojam – no vācu uz latviešu un otrādi. Mūsu mierīgajā gaisotnē tas ir ļoti produktīvs un patīkams darbs.”
Raidījumu par “Druviņu” saimniekiem klausieties Latvijas Radio 1. pro- grammā sestdien, 2. februārī, plkst. 16.05. Atkārtojums 9. februārī plkst. 6.03.
