VIENSĒTU STĀSTI: Ceļavēju burās ķerot 0
– Beidzot esmu brīvā vaļā, daru, ko un kā gribu. Agrāk bija darba devēju, līdzekļu, laika radītie ierobežojumi, bet tagad paveras iespējas, kādas kārojas, – teic Jaunpils kokamatnieks KASPARS BRIKULIS.
Rit otrais gads, kopš viņš ar dzīvesbiedri ANETI KRŪMIŅU no rīdziniekiem kļuvuši par jaunpiliešiem. Katram savas uzvārds tāpēc, ka ar laulības saitēm vēl nav saistīti. Kaspars smej – turpināsim iepazīties. Taču šī ilgā iepazīšanās nav liegusi izaudzināt dēlus. Reinim ir divdesmit trīs, bet Matīsam – divdesmit gadi.
Viņi ir pazīstami kopš Lietišķās mākslas vidusskolas laikiem. Kaspars tur mācījās par kokgriezēju un vides interjeristu, bet Anete apguva stiklu un keramiku.
Graudiņu mājas saņemtas mantojumā no Anetes tēva, kurš tās iegādājās pirms trīsdesmit gadiem.
– Mēs ar vecākiem dzīvojām Rīgā, bet tad viņi nolēma iegādāties laukos īpašumu. To darīja ne tik daudz šīs vecās mājas, kā zemes dēļ. Audzēja tulpes, kartupeļus, kāpostus. Brīvdienās braucām uz šejieni to visu ravēt. Man arī nācās, tas nebija apspriežams jautājums, – atceras Anete.
Kaspars ir nenogurdināms ideju ģenerators, bet Rīgā to realizēšanai nepietika vietas, tāpēc ģimene pieņēma lēmumu pārcelties uz Jaunpils “Graudiņiem”.
– Kaspars varēja ķerties pie savu desmit gadus briedināto ideju īstenošanas, bet es saņēmu drosmi viņam šajā darbā palīdzēt, – skaidro Anete.
Kaspars jau skaidri zina, kāda būs viņa nākotnes māja. Vecais namiņš tiks apaudzēts ar daudzām ražošanas telpām, radot plašu un mūsdienīgu ēku. Dzīvošanai jau daudz vietas nevajagot, pietikšot ar mazu kaktiņu. Kaspars ar laiku “Graudiņu” viensētu pārvērtīs par rosīgu vietu. Šeit būs saieta nams, radošās darbnīcas, labirints un kas tik vēl ne.
– Viensēta var izplesties un attīstīties, mēs negribam norobežoties no apkārtējās sabiedrības, tāpēc jau te esam. Vieni paši maz var izdarīt, jāaicina iesaistīties vietējos ļaudis. Esam sakrājuši spēku, lai sāktu ko darīt. Rīkot tematiskus festivālus, putnu, vēju, gaismas dienas, vietējās nozīmes mākslas dienas, – par iecerēm stāsta Kaspars.
Anete piebilst, ka visu reizē būs pagrūti īstenot, jāizvēlas, ar ko sākt, un tad pēc kārtas jāsāk darīt.
Bet sākums jau ir. Kaspars nodibinājis biedrību “7 balles”, kurā patlaban ir 17 biedri.
– Jaunpilī ir prieks izpausties, jūtams atbalsts un sapratne no pašvaldības puses. Novadā ir daudz rosīgu biedrību, mēs ciešāk sadarbojamies ar audēju biedrību “Dzīpars” un mūžizglītības biedrību “Rats”. Man patīk šeit dzīvot, ja kas nepatīk, cenšos to mainīt. Gribas padarīt dzīvi krāšņāku caur lietām, darbiem, popularizēt enerģētiskās vērtības, kas radītas ar roku darbu, kopt to, kas šodien ekonomisku apsvērumu dēļ atstāts novārtā. Žēl, ka audējas, kas radījušas lielus, skaistus darbus, kuros ielikta enerģētiskā vērtība, samaksā saņem vien tik, lai varētu nopirkt diegus, un viņu darinājumi tiek pielīdzināti masveida ražošanai, – savu neapmierinātību pauž Kaspars.
Jau otro pavasari piedzīvos Kaspara pie mājām veidotais labirints. Desmit tūkstoši mazu eglīšu veidos trīsarpus kilometru garu celiņu ar pamatīgu maldīšanos. Eglītēm gan vēl desmit gadus jāaug, lai tās sasniegu pienācīgu garumu. Kad nokusīs sniegs, Kaspars netālu no augošā labirinta uzstādīs koka karuseli, kas tematiski domāts kā buras.
– Karuselis griezīsies vējā un filozofiskā nozīmē ķersim ceļavēju. Lai tik ļaudis nāk tuvāk pie mums un ap mums griežas, – karuseļa radīšanas ideju skaidro tā meistars.
Kaspara darbnīcā novietota koka plāksne, kurā iegrebti vārdi – kas ir, tas ir, kas nav, tas būs.
– Tā ir mana šā brīža devīze un uz to arī tiecamies. Uzskatu, ka nav tādas lietas, ko nevarētu izveidot no koka. Vajadzīga tikai ideja, instrumenti un materiāli. Man ir doma uzmeistarot stelles. Nekad vēl neesmu to darījis, taču vienreiz ir jāsāk. Man patīk ķerties pie nezināmā, no tā es nebaidos, un taisīšu visu, kas būs vajadzīgs, – pārliecinoši nosaka Kaspars.
Viņš piecpadsmit gadus nostrādājis uzņēmuma “Lido” galdniecībā, kur veica kokgriešanas un virpošanas darbus. Tomēr savam brīvajam radošajam lidojumam ir pavisam cita dvesma.
– Tā nav lielā māksla, ar ko es nodarbojos, bet gan lietišķā. Gribas jau uzlidot, taču vairāk esmu praktiķis. Var daudz ko darīt – zāģēt, virpot, pieliekot klāt savu domu, izjūtu un, to transformējot, iegūt citu rezultātu. Tāpat kā sniegu var notīrīt gan ar izjūtu, gan arī nevērīgi sametot kaudzē, – savu domu klāsta Kaspars.
Mājas stiklotā veranda, kas izdaiļota ar Anetes veidotajām vitrāžām, līdzinās galerijai. Viņa stāsta, ka stikls tikai gaismā atdzīvojas.
– Man patīk stikla kausēšana un tā apgleznošana, bet vislabāk ik pa laikam materiālus pamainīt – stikls, keramika, rokdarbi, – par savām radošajām izpausmēm stāsta Anete.
Viņai ir arī pastāvīgs darbs, Anete strādā novada pašvaldībā par projektu koordinatori. Viņa uzskata, ka mākslinieciskā daļa un projekti labi savienojas, jo projektiem tāpat nepieciešama radoša pieeja.
Arī dēli Reinis un Matīss pozitīvi uztvēruši vecāku vēlmi pārcelties uz dzīvi laukos. Matīss Latvijas Universitātē studē psiholoģiju, bet Reinis Rīgas Tehniskajā universitātē apgūst programmēšanas un informātikas zinības.
– Mums ir iecere izveidot nelielu augļudārzu, par kuru noteicējs būs Matīss. Viņš jau tagad izvēlas kociņu un krūmu šķirnes. Matīsu interesē vīna darīšana, tālab arī radās doma par augļudārzu, lai vīnam būtu kvalitatīvs, pašu audzēts izejmateriāls, – pastāsta Kasaprs.
Ar lauksaimniecību gan “Graudiņu” saimnieki nav domājuši nodarboties. Pirmajā gadā iestādījuši kartupeļus un tas bijis, Kaspara vārdiem runājot, beigu akords lauku darbiem. Par saviem mājdzīvniekiem viņi dēvē caunas un zaķus, kas bieži viesojas pagalmā. Un dīķī peld viena karpa.
– Pirms Ziemassvētkiem iegriezās kaimiņš, lai pavaicātu, vai mūsu svētku galdam nevajag no veikala atvest karpu. Taču, kad nopirktā karpa man tā paskatījās acīs, es to aiznesu un ielaidu dīķī. Pēc tam nācās regulāri dīķī zāģēt āliņģi, lai zivs nenoslāpst. Ar vietējiem medniekiem mums izveidojusies radoša sadarbība. Viņi iedod gaļas gabaliņu, bet es par to izgatavoju cirvja kātu. Var jau būt, ka atgriezīsies Robina Huda laiki, un medniekiem par ieroci kļūs bulta. Es jau divus lokus esmu uztaisījis, – pasmaida Kaspars.
Anete uzsver, ka daudz ko spējuši panākt, pateicoties dažādu projektu atbalsta līdzfinansējumam.
– Mēs metamies ūdenī un ceram, ka ar atbalstu un citu palīdzību izpeldēsim, – noteic Kaspars.
Raidījums par Jaunpils novada radošajiem “Graudiņu” saimniekiem Aneti Krūmiņu un Kasparu Brikuli skanēs Latvijas Radio 1 raidījumā “Viensētu stāsti” 23. martā pulksten 16.05.
