Foto – Artis Drēziņš

Īvandieši Aldis un Igita Kociņi jau padomju laiku beigu periodā palīdzēja vietējam kolhozam pildīt gaļas un piena sagādes plānus. Kad mainījās valsts politiskā sistēma, abi nekavējās kļūt par neatkarīgiem zemniekiem.


Lasītākie

Kokteilis

Viņiem ir īpaša saikne! 3 horoskopa zīmes, kuru pārstāvji ļoti mīl dzīvniekus

Veselam

Lūk, cik ilgi tev vajadzētu spēt nostāvēt uz vienas kājas atbilstoši saviem gadiem jeb “flamingo izaicinājums”

Krimināls

Inese Supe “sacēlusi kājās” cietumu uzraudzītājus: ”Tiesas spriedumos nav minēts, ka ieslodzījumā par šīm personām ir ieteicams ņirgāties“

Lasīt citas ziņas

Kociņi apvienoja divus mantojumus. Alda senču un tantes Grietas zemi. Sāka saimniekot, taču 1990. gada 4. jūlijā notika kaut kas tik dramatisks, kam par 99% vajadzēja pārsvītrot jauno cilvēku lielos nākotnes plānus. Aldis remontēja traktoru, tas sāka no kalniņa ripot bīstamā virzienā, viņš to mēģināja ķert. Noķēra arī, taču traktors apgāzās, un saimnieks salauza muguru. Ratiņkrēslā uz mūžu. Bet mājās sieva un seši mazi bērni. Un sapnis par savu zemnieku saimniecību Īvandes mežu vidū.

“Es jau kopš 12 gadu vecuma visiem stāstīju, ka man pašai būs sava zemnieku saimniecība. Padomju laikā tā nemaz nedrīkstēja runāt. Sākumā mani kušināja, pēc tam vairs ne, tikai noteica – labi, labi… Par spīti nelaimei ne mirkli nešaubījāmies iesākto ceļu turpināt,” stāsta Igita. 1992. gadā tika dibināta bioloģiskā zemnieku saimniecība “Zāģeri”.

Mercs atklāj, vai vācu miera uzturētāju dalība misijā Ukrainā ir iespējama?

“Nekas, uzņēmēji pagaidīs!” Bijusī darbiniece atklāj aizkulises no ikdienas ekonomikas ministra padomnieces amatā

“Tu biji labākais tētis…” Sedokova publicējusi sava dēla Hektora pēdējās sūtītās ziņas mūžībā aizgājušajam Timmam

Bija tikai jāsadala lomas. Igita, kurai nekad nav patikusi tehnika un dzelži, iemācījās strādāt ar traktoru, jo Aldis vairs traktoru vadīt nespēja un tā arī vairs pie stūres tam nav sēdies, vien vada automašīnu un kvadriciklu. Toties tas, ka kājas neklausa, netraucē saimniekam veikt traktora un citas tehnikas remontu. Saimniecības darbos iesaistījās un joprojām iesaistās arī bērni, jau no 10 gadu vecuma sēdēja traktoram pie stūres. Aldis tagad priecājas, ka padomju laikā Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā ieguvis labu izglītību: izmācījies ne tikai par diplomētu inženieri, bet apguvis arī agronoma, zootehniķa un celtnieka pamatiemaņas. Tas palīdzējis kalt plānus un rosināt idejas, kamēr sieva bija aizņemta ar ikdienas praktiskiem darbiem. Tika uzcelta plaša divstāvu māja, kūts, garāžas, darbnīca, pirkta tehnika, ņemti kredīti un rakstīti projekti. Bijis pietiekami laika darboties ar bērniem: pieciem ir augstākā izglītība un sestais ir ceļā uz to. 


Saimniecība plaša. 110 hektāri zemes, 35 hektāri meža, 56 gaļas liellopi, seši zirgi, 30 aitas, 15 kazas, 15 vistas, seši kaķi, pieci truši, trīs zosis, trīs suņi. Visi aug bioloģiskā vidē. Lopi, mājdzīvnieki un saime ēd to, kas izaug pašiem uz lauka vai kūtī. Vēl viesu māja, galdniecība, gateris, siltumnīca, sacensību laukums jāšanas sportam un pašiem savas sacensības, uz kurām brauc ne tikai no Latvijas, bet arī Lietuvas. No vienas puses, esot grūti, ka tik daudzveidīga saimniecība, taču, ja ar kāda produkta tirdzniecību problēmas, cits produkts izvelkot. Jo kredītu važas joprojām ir.

“Šeit mēs redzam divu labu cilvēku sadarbību. Vienam – Aldim – ir labāka galva, bet galvai taču vajag kaklu, kas groza, un kakls ir Igita,” jestri saka Igitas mamma Dzintra. “Es lepojos ar savu meitu, kas tika galā ar traktoriem, piekabēm, staļļiem, lopiem, mēsliem un, protams, izaudzināja lieliskus bērnus. Es lepojos ar znotu, kas nesalūza pēc nelaimes un pēc pirmajiem ļoti grūtiem gadiem aprada ar jauno situāciju, kad daudz ko vairs nevar, un metās tajos darbos, ko var darīt, ar dubultu enerģiju.”

“Zāģeriem” izvēlēts jaunais saimnieks, 28 gadus vecais saimniekdēls Kārlis, diplomēts galdnieks, taču jaušams, ka “galvai” un “kaklam” joprojām te ir noteicošā loma. Meita Zane ir pedagoģijas pasniedzēja, Rūta – grāmatvede, Ilze – ainavu arhitekte, Liene – viesnīcu speciāliste, Dāvis studē grāmatvedību. Saimnieks Aldis pēdējos septiņus gadus atradis laiku, lai pabraukātu pa ratiņbasketbola treniņiem un sacensībām. Jautāju, vai nav sapnis kādreiz vēl apsēsties traktoram pie stūres. Esot jau, jauno “Valtru” varot vadīt arī bez kājām, tikai ar tikšanu iekšā kabīnē ir problēmas. Nepieciešams speciāls pacēlājs, ko izgatavojot pēc pasūtījuma un kas ir dārgs un vismaz pagaidām nav pa kabatai, redzēts tikai ārzemju žurnālos. Aldis zina teikt, Latvijā tikai viens ratiņnieks braucot ar traktoru, bet viņu pēc būtības ieceļot un izņemot no kabīnes. Tā saimnieks negrib. Tikai saviem spēkiem.