VIENSĒTU STĀSTI: «Bemberos» audzē dārzeņus 0
Uzreiz jāpasaka, ka Nīcas novada Paipu ciema “Bemberu” mājām ar BMW automašīnām vai to braucējiem nav nekāda sakara. “Bemberu” siltumnīcās un uz lauka audzē gurķus, tomātus, kāpostus, kartupeļus un citus zaļumus.
Dzīvojamo māju pagājušā gada 50. gados būvēja pašreizējā saimnieka Mārtiņa Krētaiņa vecāki, kad mazais puika vēl tikai sāka savas gaitas lielajā pasaulē. Kā cēlies tagad tik impozantais mājas nosaukums, tas iekritis kādā vēstures spraugā, taču pilnīgi skaidrs, ka Mārtiņa omei pirms Otrā pasaules kara netālu bijusi māja. Kara laikā mājās ievācies vācu armijas štābs. Lielvaru cīņa nesaudzēja ne ēkas, ne cilvēkus. Ome par to, ka savā mājā laidusi (kā varēja nelaist?) vāciešus, no padomju varas nopelnīja izsūtījumu uz Sibīriju. Laimējās izdzīvot un atgriezties.
“Kopsaimniecība iedalīja zemi, un senči saķepināja māju, no kā vien varēja. Tīri laba un plaša – 120 m2 – sanāca. Vēl joprojām tajā dzīvojam. Esam četri cilvēki – mums vietas pietiek,” stāsta M. Krētainis. Tēvs strādājis par zvejas brigadieri, mamma – par zvejnieku izpalīdzi krastā. “Mani zvejniecība kaut kā neaizrāva. Tikai īsu brīdi pagāju jūrā. Bet ome ar māti audzēja rozes un gurķus, kuru vagās arī izaugu, tā vieglāk bija mani pieskatīt. Padomju laikā gurķiem bija laba cena, tos uzpirka pārstrādei, pat piebrauca ar automašīnu klāt. Vēl senči turēja govis, aitas, bet uztaisīja meliorāciju, un smilšainā zeme kļuva ļoti sausa. Zāle slikti auga. Sienu lopiem vajadzēja vākt pa meža pļavām, neteikšu, ka man ļoti patika.” Mārtiņš izmācījās par mēbeļu galdnieku.
1994. gadā uz “Bemberiem” Mārtiņš atveda sieviņu, meiteni no netālajiem Otaņķiem.
“Bija 56 aitas, citi lopi – visu laiku bija ko ņemties. Uz pusgadu pamukām uz Liepāju, bet pilsētas dzīve neiepatikās. Braucām atpakaļ uz “Bemberiem” un sākām audzēt zemenes, rozes, vīrs lēnā garā sāka plānot siltumnīcas,” atceras Irēna. “Zeme mums tāda, ka brīžos viss kalst laukā, bet rudenī atkal ir par slapju, jo bebri labi pastrādājuši. Savukārt siltumnīcās vieglāk zemi iekopt. Jāņem vērā arī jūras tuvums, no kurienes nāk smaga migla, kas tomātiem ļoti nepatīk – puse āra tomātu vienā reizē no tādas miglas aizgāja postā, norūsēja. Toties jūras tuvuma pluss ir tas, ka pavasarī nav stipru salnu un ir vēls rudens – gurķus uz lauka var audzēt līdz novembrim. Te, dažus kilometrus no jūras, izsenis dārzeņi audzēti, jūrā iet tie, kas jūrai tuvāk dzīvo.”
Tiesa, 2005. gada janvāra orkāns, kas brāzās pāri Latvijai, nopostīja visas “Bemberu” siltumnīcās – vējš nāca no jūras un atdūrās tieši pret siltumnīcām… Saimnieki no kļūdām mācījās, un tagadējām siltumnīcām vajadzētu izturēt visus vējus. Pamazām tapušas labiekārtotas atpūtas mājas, pirts un, kā Kurzemē saka, cūku ķēķis.
Praktiski visi “Bemberu” dārzeņi tiek notirgoti Liepājas tirgū, kur sava vieta un klientu uzticība iekarota ar garšu un kvalitāti. Lai martā varētu tirgot pirmos dārzeņus, pēc tradīcijas 0,25 hektāru plašās siltumnīcas sāk kurināt 20. janvārī, kas ir Irēnas dzimšanas diena. Saimniekiem prieks, ka viņi diezgan labi tirgū var diktēt cenas – lēto Polijas dārzeņu pārdevēji tad pielāgojas viņiem, bet tracina negodprātīgie tirgotāji, kas svešzemē augušo mēģina iemānīt par Latvijas produktu.
Mārtiņa aizrautība, kā pats smejas, ir radošā būvniecība, bet Irēna iespēju robežās nodarbojas ar floristiku un iekopj puķu dobes, jo kura sēta Nīcā tad bez puķēm. Toties dēli Valters (16) un Aivis (14), kuriem ir interese arī par lauksaimniecību un koka dizainu, aizraujas ar florbolu – Valters ir florbola kluba “Kurši” jauniešu komandas vārtsargs, bet Aivis – uzbrucējs.
Uzziņa Raidījumu par “Bemberu” saimniekiem klausieties Latvijas radio 1. programmā sestdien, 30. jūnijā, plkst. 16.05. Atkārtojums 7. jūlijā plkst. 6.03. |
