VIENSĒTU STĀSTI: Anneniekos lauku darbi netraucē vērot putnus un dzejot 0
Dobeles novada Annenieku pagasta “Ataugu” saimniece Biruta Lajere sevi gan par rakstnieci nesauc, tomēr viņa mūža otrā pusē pievērsusies rakstīšanai. Pie gaišā “Ataugu” loga kaudzēs rindojas savāktie materiāli, pašas dzejas uzmetumi. Tieši ziema ir laiks, kad Birutai izdodas pievērsties rakstīšanai, vasarā tam neatliekot tik daudz brīvu brīžu.
Lajeru pāris ir pensionāri, kas izaudzinājuši divas meitas. Lolita (50) strādā par pedagoģi Jelgavā, Ruta (46) aizbraukusi praksē no Latvijas, sapazinusies, apprecējusies un jau daudzus gadus dzīvo Maskavā.
Lajeru pāris sarunājas krieviski, tomēr ne Birutai, ne Vilhelmam nav krievisku sakņu. Vilhelms ir vācietis un dzimis pie Odesas, kur savulaik bijis liels vācu ciems. Kad 1944. gadā iedzīvotājus veda prom uz Vāciju, Vilhelma ģimene palika uz Polijas robežas. Krievi solīja māti ar bērniem vest uz mājām, bet aizsūtīja uz Sibīriju plānās zīda zeķēs…. Vilhelma māte pēc pārciestā kļuva par invalīdi, bet pats Vilhelms nelabprāt grib atcerēties šo laiku. Bijis mazs puika. Lielākais brālis apprecējies, un viņa sievai bija radi Rīgā. Tā Vilhelms ar māti atbrauca uz Latviju. Nonācis Annenieku pagastā, Vilhelms iepazinās ar Birutu, kuru dzīve arī nav saudzējusi. Biruta dzimusi blakus “Ataugu” mājām, kuras ar vīru paši uzcēluši. Bērnības “Tušķu” mājās tagad saimnieko cita ģimene. Biruta nākusi no daudzbērnu ģimenes, tēvs agri nomira, mamma pēc laika apprecējās vēlreiz, piedzimusi vēl viena māsiņa, bet mamma pēc laiciņa nomira. Bērni auga vieni paši, vecākie rūpējušies par jaunākajiem. Mājas bija tālu no skolas, un ziemā bērni mēroja 8 km pa sniegiem. Toreiz maiņas apavu nebija. Sēdējuši skolas solos ar sabristiem, slapjiem zābaciņiem. Atceļā kājas salušas.
Biruta, tāpat kā vecākā māsa un brālis, agri sāka strādāt, lai uzturētu mazākos. Tomēr viņa labprātāk atceroties jaukākos brīžus, jo pavasaris un vasara laukos ir skaistākais laiks. Toreiz apkārt mājām bija pļavas, birzis – tās joprojām bērnības atmiņās palikušas tikpat skaistas.
Padomju laikos Lajeru ģimene ar meitām dzīvojuši dzīvoklī, bet, kad atguva zemi, gribēja celt māju. Tā par sertifikātiem nopirkuši klajumā miežu lauku netālu no Birutas dzimtajām mājām. Uzcēluši saimniecības ēku, turējuši govis, rukšus, savulaik pat bijušas 10 kazas. Kļūstot vecākiem, nolēmuši vairs neturēt tik daudz lopu. Šobrīd kūtiņā ar vistām kompānijā ir viena kaza, kas atceļojusi no kazkopju “Līcīšu” saimniecības. “Ataugām” ir 5,3 ha lauksaimniecības zemes un 10,2 ha meža, bet paši zemi vairs neapsaimnieko, to iznomājot. Mežā gan varot tikai daļu izmantot – īpašumam ir noteikts mikroliegums, jo netālu ir jūras ērgļa ligzda. Reiz Birutai laimējies viņu redzēt: pa mājas logu vērojusi lauku, kad lielais putns pacēlies gaisā. Droši vien klajumā medījis.
Putnu ap mājām ir daudz. Zem Vilhelma traktora pārsega kāda cielaviņa spītīgi gribēja sev vīt ligzdu. Cik Vilhelms izņēmis un nolicis zemē, tik ātri, pat vienas nakts laikā, ligzda tika uzvīta no jauna. Lai cik žēl bijis putna, taču traktors lauku darbiem nepieciešams.
Kad lauku darbi beigušies, Biruta sēžas pie rakstāmgalda un datora. Datorprasmes apguvusi, jau esot pensijā. Arī ar visai minimālām zināšanām pietiekot, lai dzeju, hronikas pati ierakstītu datorā. Bet sākumā tāpat viss top uz papīra. Arī dzeju savulaik sākusi rakstīt uz lapiņām, kuras lūgusi parādīt Birutas paziņa. Pēc viņas vērtējuma, iedrošinājusies “iziet tautās” un darbus parādīt arī citiem. Šobrīd Biruta darbojas literārā biedrībā “Spārni”. Izdevusi pati savu dzejas grāmatu, kā arī sarakstījusi un izdevusi Annenieku hroniku. Tajā ir ieguldīts ne tikai Birutas laiks, grāmatas izdotas arī par pašas naudu. Annenieku hronika izdota tikai 160 eksemplāros, bet Biruta iepazinusies ar daudziem interesantiem cilvēkiem – gan grāmatu rakstot, gan kad to kāds meklējis. Protams, šis ir darbs, kas neatmaksājas naudas izteiksmē, bet ir gandarījuma sajūta par atstāto citām paaudzēm.
Ikdienā Vilhelmam un Birutai ir atšķirīgas intereses. Kad sieva pievēršas rakstu darbiem, Vilhelms pieķeras tehniskām lietām. Tomēr Lajeru ģimene pieradusi daudz ko darīt kopā: gan ēst gatavot, gan doties uz mežu pēc malkas. Biruta tepat uzaugusi, arī vietējā mežā nebaidās doties. Tikai reiz pēc kāda notikuma sapratusi – visādi varēja beigties… Kamēr vīrs devies pēc traktora, Birutu ielencis vilku bariņš. Saukusi vīru palīgā, bet vīrs sākumā nesapratis, kāpēc viņa klaigā. Kad vēlāk pētījuši pēdas, secinājuši, ka pelēči Birutu bija izsekojuši, viņai jau nākot uz meža darbiem.
Raidījumu par Dobeles novada Annenieku pagasta “Ataugām” Latvijas radio 1. programmā klausieties sestdien, 19. janvārī, plkst. 16.05
