VIENSĒTU STĀSTI: Aitas peļņai, puķes skaistumam 0
Pēc Latvijas Republikas pasludināšanas Zvārdes pagastā tika sadalītas bijušo muižu zemes. Alkšņu Žanim iemērīja krietnu gabalu, uz kura jaunceltās “Vārpu” saimniecības mājas pamatakmens īpašnieki iegravēja gadaskaitli – 1924.
Līdz Otrā pasaules kara sākumam pagastā bija daudz turīgu lauku sētu, pamatīgu māju un iekoptu druvu. Kara beigās Kurzemes katlā notika smagas un ilgas cīņas. “Vārpu” sienu tēstos baļķus vācieši izlietoja bunkuru un nocietinājumu būvei, pēc kara tagadējā īpašnieka Valda Markevica vectēvs kokmateriālus atkal saveda atpakaļ un māju atjaunoja. 1954. gadā okupācijas armija pagasta teritorijā nolēma ierīkot aviācijas mērķpoligonu – bumbotavu. Visiem iedzīvotājiem labprātīgā piespiedu kārtā vajadzēja pamest savas mājas un, izsniedzot nelielas kompensācijas, lika doties, kur acis rāda. Valda vecāki pārvācās uz Saldu, bet daudziem zvārdeniekiem padomju vara vēlīgi ierādīja nelielus apbūves gabaliņus Striķos, ielā ar latviešus pazemojošo Uzvaras nosaukumu. Valdis atceras, ka, dzirdot debesīs padomju armijas lidmašīnas, mamma notraususi asaru un teikusi: “Atkal tie neģēļi lido mūsu senču kapiņus bumbot.”
“Padomju varas gados strādāju Saldus “Lauktehnikā” par mehanizatoru, bija darbs un alga. Iepazinos ar ukraiņu meiteni Ļubu, iemīlējām viens otru. Piedzima mūsu dēli Anatolijs un Jānis. Tajos laikos neviens neticēja, ka nojauks Berlīnes mūri. Tāpat neticēja, ka kādreiz Latvija atkal būs brīva, ka okupanti aizies. Bet tā notika. Tautā valdīja neaprakstāma eiforija, bija iespēja atgūt vectēva zemes, un ļoti gribējās darboties savā un ģimenes labā. Īpašumu – 63 hektārus aizaugušas krūmainas mežaines – atpakaļ dabūjām tūlīt pēc armijas izvešanas. Mājvietu atradām ar lielām grūtībām, pamati bija aizauguši ar kārklu un ievu biezokņiem. Bija jāsāk viss nevis no nulles, bet ar mīnusa zīmi. Ar smagu darbu un lielām pūlēm no džungļiem atkarojām metru pēc metra. Pirmajā gadā iesējām labību, priecājāmies, kā tā zaļo. Taču no ražas nekas daudz nesanāca, lielāko daļu sējumu apēda meža dzīvnieki. Atlikušā nokulšanai sarunājām kombainu Striķos, taču atkal nelaime, ceļš uz mūsu laukiem bija tā aizaudzis un kļuvis tik šaurs, ka ar plato agregātu neiebraukt. Nācās vairākas dienas zāģēt kokus un krūmus visā ceļa garumā. Graudkopībai metām mieru. Sākām turēt govis. Taču atkal nebijām padomājuši par iespējamajām ķibelēm. Vasarās ganībās bija tik daudz dažādu mošķu un kodēju, ka lopiņi mocījās, bet kūtī smaka nost. Arī piena lopkopībai vajadzēja pielikt punktu. Izmēģinājām turēt mājputnus – pīles, zosis –, cerēto peļņu neguvām, bet pagalmu gan putni pamatīgi pieķēzīja, staigājām kā pa slidotavu,” tagad smaidot atminas Valdis.
Arī pie citām bijušajām un nobumbotajām Zvārdes pagasta mājām šur tur deviņdesmito gadu sākumā parādījās vagoniņi, cilvēki cīnījās, taču gandrīz neviens neizturēja – padevās un atgriezās civilizētākā vidē. Tuvākie kaimiņi “Vārpām” ir Striķos un astoņus kilometrus attālu uz Auces pusi. Bet Markevici izrādījās stiprāki par visām likstām un grūtības pārvarēja.
Dzīve piespieda Valdim un Ļubai vairākkārt mainīt profesijas. “Sākumā bijām koku un krūmu cirtēji, tad zemkopji, lopu un putnu kopēji. Vēlāk kļuvām par celtniekiem, mājas plānojumu izdomājām paši, ar savām rokām un spēkiem pamazām vien ēku uzbūvējām. Arī puikas palīdzēja, cik nu varēja un prata. Kredītus tajā laikā neņēmām, vienīgais naudas avots bija meža ciršana un koku pārdošana. Toreiz mani mudināja entuziasms un nerimstošs sievas atbalsts. Nezinu, vai latviešu sievietes būtu uz to gatavas, ko izturēja Ļuba. Ar maziem bērniem bez elektrības vagoniņā nodzīvojām gandrīz desmit gadus, ūdeni vedām no pilsētas. Jā, to tikai jaunības trakumā varēja izdarīt,” stāsta “Vārpu” saimnieks.
Jau vairākus gadus Markevicu ģimene dzīvo, kā strādīgiem cilvēkiem pienākas, savā labiekārtotā mājā ar elektrību. Ir atrasts un veiksmīgi darbojas saimniekošanas modelis. Valdis teic, ka Zvārdē kā kulaks uz acs ir aitkopība. Viņu pašu projektētajā un celtajā jaunajā kūtī ir 150 aitu mātes, katru gadu tās dod pusotrkārtīgu pieaugumu. Izaugušos jērus nodod uzpircējiem, bet vilnu cērp paši. Pārdot to mūslaikos nav iespējams, nav pieprasījuma, bet Pāces vilnas pārstrādes uzņēmumā var iemainīt pret dziju, ko notirgot vieglāk. Vecākais dēls Anatolijs izmācījies par galdnieku, blakus mājai Markevici uzcēluši darbnīcu ar nepieciešamajām kokapstrādes iekārtām. Tajā izgatavo logus, durvis – visu, pēc kā ir pieprasījums un pasūtījums. Jaunākais dēls Jānis šogad beigs Kandavas lauksaimniecības arodskolu, tāpat kā tēvs būs mehanizators. Darba Jānim netrūkst jau tagad, pagalmā stāv dažādas jaudas un pielietojuma smagā tehnika. Ar to var strādāt gan meža darbos, gan laukus apstrādāt un sienu sagatavot. Pašlaik aitām skrien jēri, katru nakti Ļuba pati, Valdi saudzējot, ik pēc pāris stundām dodas uz kūti pārbaudīt, vai tikai atkal kāds nav atlēcis. Jaundzimušie jēriņi ir mitri un vārīgi, ja tos savlaicīgi neapslaucīs un neapkops, mazulis var saaukstēties un iet bojā. Šis aitkopjiem ir pats saspringtākais laiks. Valdis ir gandarīts, ka beidzot ģimenē saskan gan vaļasprieki, gan naudas pelnīšanas veids. Kad nāks pavasaris, tad Ļuba atkal metīsies dārzā un kops savas iemīļotās puķu dobes, tās zied līdz vēlam rudenim un priecē arī vīriešus.
