Viens žests kā plašāka konteksta izvēršana 0
Šobrīd Mūkusalas Mākslas salons piedāvā apskatīt divas saistošas izstādes, no kurām Jāna Tomika “Žestu teātris” (kurators Andris Brinkmanis) skatāma salona lielajā zālē, bet Valta Miķelsona kūrētā “Porno” – mazajā zālē augšstāvā. Abas ir ar ļoti atšķirīgu, bet plašu vizuālās valodas ietilpību, kas diezgan mērķtiecīgi abos gadījumos tiek izmantotas dialogā ar skatītāju. Tās nav salīdzināmas, bet, tā kā notiek vienuviet un vienā laikā, izrietoši loģiski tās kopīgi aplūkot šeit kā Mūkusalas Mākslas salona šobrīd aktuālo izstāžu programmu.
Vispirms – par igauņu laikmetīgās mākslas megazvaigznes Jāna Tomika soloskati. Viņa izstāde Rīgā ir visnotaļ priecīgs notikums, ņemot vērā, ka iepriekšējā mākslinieka viesošanās šeit notika pirms desmit gadiem, kad vērienīga viņa personālizstāde “Neredzamās pērles” (2008) bija skatāma Rīgas Mākslas telpā. Līdzīgi arī šogad Tomika personālizstādi veido nesen tapuši un pavisam jauni darbi – video, gleznas, litogrāfijas, arī skulpturāls objekts.
Rīgas skatītājiem piedāvātais darbu kopums atklājas kā kolāža, kur, saplūstot daudziem dažādiem aspektiem no mākslinieku interesējošām tēmām, veidojas kopīga bilde. Bet, jāatzīst, kopīgās bildes nolasīšana nav viegls uzdevums, un rodas jautājumi par to, kā veidojusies konkrēto darbu izlase un savienojums tieši skatei Mūksalas Mākslas salonā. Jāpiebilst, ka šāda sava veida neloģika, kas aptver skatītāju, ir iezīmīga Tomikam un patiesībā katrs iepriekšējais darbs izvērš nākamo, tādējādi ar katru nākamo soli atklājot it kā nesaprotamo.
Mēģinot šķetināt, uzmanību vispirms gribas vērst uz ekspozīcijas centrā novietoto lielizmēra skulpturālo veidojumu “Viesis no Togo” (2016), kur tādā kā augstā tronī “nosēdināta” eksotiska koka skulptūriņa. Togo ir suverēna valstiņa Rietumāfrikā, bet tās vēsture no 16. līdz 19. gs. saistīta ar vergu tirdzniecību, vēsturiski šim reģionam kļūstot par vienu no Eiropas centrālajiem vergu iegūšanas punktiem. Tagad Tomiks, vērojot migrācijas plūsmas mūsdienu pasaulē, asociatīvi norāda uz Rietumu sabiedrībā valdošajām bailēm un diskomfortu, reaģējot uz cilvēku kustību un sašūpojot tik ērti ieņemtās pozīcijas. Sperot soli tālāk salīdzinoši šim darbam, pārējos darbos mākslinieks it kā vairāk pietuvojas pats sev, savijot gan plašāka sabiedrības kopuma atmiņu un vēstures epizodes, gan atsaucoties uz dziļi personisku pieredzi. Šāda sevis un tā kontekstā sabiedrības izskatīšana ir noteikti viena no pamatdzīslām Tomika radošajos meklējumos – vai nu tā būtu sava ķermeņa vērošana, vai dažādu biogrāfisku epizožu pārnešana metaforiskos inscenējumos. Piemēram, video “Bez nosaukuma” (2002) ir 36 sekunžu gara epizode, kur mākslinieks, karājoties astoņus metrus virs zemes starp diviem kokiem nostieptā virvē, vienā brīdī to atlaiž un krīt, pazūd zem zemes. Zeme viņu it kā iesūc, viņš pazūd, viņa vairs nav. Darbs veltīts viņa brālim, kas negaidīti gājis bojā, video epizodē asociatīvi aptverot dzīves un nāves tēmu. Līdzīgi arī izstādes glezniecības darbi atklājas kā situāciju inscenējumi, kur Tomiks, aptverot ķermenisko un sajūtu valodu, tēlo mirkļa situācijas, kas reducētas līdz vienam žestam, bet ietver plašāku vēstures un sociālo pieredzi.
Savā veidā arī “Porno” ekspozīcija, ko Valts Miķelsons veidojis no Zuzānu kolekcijas darbiem, nolasāma kā kuratora žests kādas informācijas nodošanai, konfrontējot skatītāju jautājumiem, kas ir tas, ko viņš redz un vai redz. Izstāde ir par skatīšanos, pretnostatot sajūtu un redzēšanas impulsus, kas kopīgi pornogrāfijas vai mākslas darba vērošanas procesam. Izvērsto tēmu lieliski pasvītro izstādes darbu eksponējums un kopējā skates scenogrāfija, kas kuratora izpildījumā nekautrējas spēlēties ar uztveri un mūsu skatīšanās paradumiem. Telpu scenogrāfiski papildina arī koka redeļu siena, kas ir caurskatāma, bet tajā pašā laikā skatam aizsedz to, kas aiz tās slēpjas, inscenējot situāciju, kad gribam kaut ko redzēt, bet to traucē kādi morāles, pieklājības vai citi iemesli.
Darbi (ap 62 vienības) – gleznas, plakāti, medaļas, tēlniecības objekti, porcelāna figūriņas – secīgi izkārtoti gar zāles sienām atšķirīgos līmeņos, tos rindojot citu aiz cita, arī pārklājot vienam otru pāri. Ekspozīcija atklājas kā spēle ar attēliem un to potenciālām nozīmēm, nostatot darbus jaunā kontekstā, patiesībā, “izraujot” tos no ierastā konteksta. Tādu vecmeistaru kā Voldemāra Tones, Jēkaba Bīnes, Jāņa Oša, Kārļa Baumaņa un daudzu citu darbus esam pieraduši skatīt to kanoniskajās kategorijās, bet “Porno” izstādes gadījumā kurators to piedāvā darīt atšķirīgi un nolobīt, kā pats raksta, “mākslas vēstures garlaicīgākos aspektus”.
Šāds Valta Miķelsona kuratora darbs ieguvis jau sava veida rokraksta statusu, kaut vai atsaucoties uz viņa iepriekš veidotajām izstādēm turpat Mūkusalas Mākslas salonā. Šī prakse, no vienas puses, varētu likties pašmērķīga un dziļi subjektīva attieksme, tomēr, no otras puses, “izkāpšana” no ierastajām kategorijām var būt veselīga viela pārdomām par to, kas ir tas, ko redzam, un kāpēc to klasificējam noteiktā veidā, šajā gadījumā izvēršot atšķirīgus seksualitātes un pornogrāfijas aspektus mākslas kontekstā.
