Anda Līce: PSRS bija izteikta melu lielvalsts, un Krievijā tradīcijas ir saglabājušās 60
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Visiem autoritārajiem režīmiem ir kāda kopīga pazīme – tie sirgst ar slēpšanas māniju. Saprotams, visām valstīm ir savi militārie, izlūkdienestu, diplomātiskie un citi valsts drošību skaroši noslēpumi. Bet autoritārajās valstīs bez kāda pamata par slēpjamu var kļūt jebkas.
Kaut arī slēpšana valsts tēlu pasaulē tikai bojā un slēpējus padara par anekdošu personāžiem, dīvainās bailes no patiesības turpina vajāt valsts vadītājus, līdz pārņem arī pilsoņus. Tā kā bailes ir viena no cilvēka galvenajām emocijām, tām ir plašs lietojums.
Mūsdienu Krievijā par noslēpumu ir kļuvis pilnīgi viss, sākot ar varas vīru iegūtiem neizmērojamiem naudas līdzekļiem un īpašumiem, beidzot ar ģimenes locekļu nodarbošanos un dzīvesvietu.
Nav pat zināms, cik bērnu ir valsts prezidentam. Zem noslēpumainības plīvura necaurskatāma kļūst gan valsts iekšpolitika, gan ārpolitika.
Īstermiņā noslēpumainība šķietami atmaksājas, taču, praktizējot to ilgstoši, zūd ticība jebkādiem varas apgalvojumiem un paziņojumiem, un uzticēšanās valsts vadītājiem sašķīst drumslās.
Slepenība ir viena no vispilnīgāk saglabātajām padomju tradīcijām. Bet, kas kaut ko slēpj, tas ir spiests pastāvīgi melot. PSRS bija izteikta melu lielvalsts.
Černobiļas avārijai 1986. gadā ar tās briesmīgajām sekām, šķiet, vajadzēja uz visiem laikiem atsist vēlēšanos slēpt līdzīgas katastrofas, bet nekā, slepenība jau bija iekļuvusi gēnos.
Pēc PSRS sabrukuma sākās īss atklātības laiks, taču, sākot ar atomzemūdenes “Kurska” nogrimšanu 2000. gadā, visās dzīves jomās atkal atsākās slepenošana.
Valdot noslēpumainības gaisotnei, Putina valdība tagad gan savā valstī, gan pasaulē pārbauda dažādas taktikas – iebarošanu, iebaidīšanu, šantāžu – un tām līdzekļus nežēlo.
Skrūvju pievilkšanas politiku valstī palīdz īstenot neskaitāmi pēdējos gados pieņemtie cilvēku tiesības pārkāpjošie likumi. Ikviena organizācija vai cilvēku grupa, kas tagad izsaka neapmierinātību ar stāvokli valstī un valdības rīcību, var nokļūt “ārzemju aģenta” statusā ar visām no tā izrietošajām sekām.
Vēsture liecina – gan politikā, gan sadzīvē skrūvju piegriešana beidzas tā, ka skrūvju vītnes aiziet pa gaisu.
Dzīve melos cilvēku padara nebrīvu un neļauj sevi vērtēt paškritiski. Tas liek būt nemitīgā karā ar pasauli un Dievu. Krievijas valdība vienu no savas valsts galvenajiem balstiem vārdos sludina pareizticību, bet darbībā dara pretējo Kristus teiktajam: “Un jūs atzīsiet patiesību, un patiesība jūs darīs brīvus.”
Klusējot par valsts īstenoto vardarbību pret savu tautu, nemitīgās apmelošanas kampaņām un naida kurināšanu pret visu pasauli, līdzīgi uzvedas arī pati baznīca. Nav brīnums, ka slēpšana arī ar pašiem slēpējiem ik pa brīdim izspēlē ļaunus jokus.
