“Viens vecāks var viegli ieriebt otram” – Katrīna kopā ar 5 gadus veco dēliņu ir iesprostoti Meksikā ierēdņu neizdarības un Hāgas konvencijas dēļ
85
Katrīna Zvaigznīte ir 5 gadus vecā Otto mamma. Viņi abi šobrīd ir “iesprūduši” Meksikā un pagaidām nezina, kad nonāks mājās. Katrīna piekrita padalīties savā stāstā ar plašāku auditoriju, lai parādītu, cik absurdas var izvērsties situācijas, ņemot vērā valstu likumdošanu.
Turpinājumā publicējam Katrīnas stāstu!
“Esmu nokļuvusi pilnīgi absurdā situācijā. Ar dēlu pirms četriem mēnešiem atbraucu uz Meksiku. Tā mierīgi dzīvojāmies līdz brīdim, kamēr mūs 30.jūnijā neielaida lidmašīnā atpakaļ uz Eiropu. Lidostā neviens neko nespēj paskaidrot, tikai to, ka pie Otto vārda parādās paziņojums, ka nedrīkst laist lidmašīnā.
Mums tiek izsniegti mūsu čemodāni, iedota lapiņa ar iestādes nosaukumu un parādītas durvis. Tā soli pa solim noskaidroju, ka Otto tēvs Tieslietu ministrijā ir iesniedzis iesniegumu par bērna prettiesisku aizvešanu un pieprasa viņa atgriešanos Latvijā (Hāgas konvencijas ietvaros). Šī konvencija paredzēta gadījumos, kad viens no vecākiem paņēmis bērnu no viņa pastāvīgās dzīvesvietas un aizvedis dzīvot uz ārvalstīm bez otra vecāka piekrišanas. Tad Tieslietu ministrija prasa bērna atgriešanos mītnes zemē, bet lēmumu par bērna atgriešanu ir jāpieņem valstij, uz kuru bērns ir aizvests.
Vecāks, kurš prasa bērna atgriešanos, savā pieteikumā var sastāstīt pilnīgi jebko un Tieslietu ministrija ierosinās lietu, pat nepārbaudot informāciju.
Tieši tas ir noticis mūsu gadījumā. Otto nekad nav dzīvojis kopā ar tēvu ilglaicīgi, tikai ciemojies, bet tēvs savā iesniegumā ir pateicis, ka faktiski ir īstenojis aizgādības tiesības un ka bērns pastāvīgi dzīvojis Latvijā tieši pirms viņa aizvešanas. Un acīmredzot kā vienīgo pierādījumu Tieslietu ministrija ir izmantojusi bērna deklarēto adresi, kas ir kopā ar tēvu (deklarēto adresi vecāki var mainīt kaut 100 reizes dienā – viens ieliek savu, otrs nomaina atpakaļ uz savu un tā bezgalīgi), lai gan faktiski Otto aizbrauca no šīs dzīvesvietas pirms vairāk nekā gada, kad es no turienes aizbraucu. Turklāt uz Meksiku mēs atbraucām no Itālijas nevis no Latvijas.
Šobrīd konvencija darbojas pilnīgi pretēji tam, kā tai būtu jādarbojas. Es jau sen būtu atgriezusies, bet tagad mums ir jāsēž svešā valstī un jāgaida kaut kāds mistisks Meksikas tiesas lēmums. Turklāt nav nekādas skaidrības, kas tieši man jādara un cik ilgi tas vilksies. Un par šo nepareizo lēmumu, protams, atbildību neviens neuzņemas. Būtu Tieslietu ministrija man pateikusi – labi, mēs kļūdījāmies, kā tagad varam palīdzēt? Iztulkosim dokumentus, piesaistīsim tulku, runāsim ar Meksikas tiesu. Bet nē, viņiem vispār neinteresē manas problēmas. Pēc septiņu dienu lūgšanās kaut kas ir sakustējies un esmu saņēmusi ziņu no Goda konsula, ka viņa ir sazinājusies ar privātu advokātu. Jautāju, kurš par to maksās? Nu, protams, man pašai jāmaksā. Paldies, privātu advokātu es pati atradu jau pirms nedēļas. Viņi prasa sākot no 1000 EUR un tas nekādi nepaātrinās mūsu tikšanu ārā no Meksikas.
Tātad konvenciju var izmantot viens vecāks, lai ieriebtu otram, un tas ir ļoti viegli izdarāms. Vienkārši jāaizpilda forma un jāaizsūta Tieslietu ministrijai. Pēc tam ministrija izdarīs visu – iztulkos visus dokumentus un nosūtīs otrai valstij. Un no atbildības visi ir brīvi.
Turklāt viss šis process ir “top secret”. Iesniegumā Tieslietu ministrijai ir sadaļa: Citas personas, kas varētu sniegt papildu informāciju par bērna aptuveno atrašanās vietu. Tur ir norādīta manu radinieku kontaktinformācija. Bet viņi nedrīkstot nevienam teikt par šo procesu. Tad priekš kam tāda sadaļa iesniegumā?
Būtu kāds piezvanījis maniem vecākiem, viņi būtu pateikuši Tieslietu ministrijai, kur esam. Būtu Tieslietu ministrija sazinājusies ar mani, būtu pateikusi, kur esam un atgriezušies. Bet nē, viņi izsludina mūs meklēšanā Meksikā. 2,5 mēnešus viņi mūs meklē, bet nesekmīgi. Un vēl pie tam es neslēpjos. Kādi resursi tiek tērēti, lai mūs atrastu!? No Meksikas papīriem saprotu, ka viņi mūs ir meklējuši visur – gājuši uz autobusu stacījām, telefonu pieslēgumu izsniedzējiem, skolām un dārziņiem, lai skatītos, vai mūsu vārdi neparādās sarakstos. Mēs pat 8. un 27.jūnijā lidojām starp Meksikas pilsētām, un tur neviens neko neteica.
Hāgas konvencijas 2.pantā ir teikts, ka iestādēm ir jāveic visefektīvākās iespējamās darbības. Kur te efektivitāte? Es neredzu.
Bet tas vēl nav viss.
Arī Meksikā birokrātiskais process ir absurds, nemaz nerunājot par to, ka dokumenti ir spāņu valodā un ierēdņi nerunā angliski. Te mani futbolē no vienas iestādes uz citu, un neviens konkrēti nevar pateikt, kas man ir jādara. Visiem saku, ka gribu tikt prom, bet viņi tikai rausta plecus un arī nesaprot, kāpēc mūs nelaiž ārā.
Bet pats labākais, ka tiesnesis 12.jūlijā dodas atvaļinājumā. Hāgas konvencijas 11.pantā ir rakstīts: tiesām un administratīvajām iestādēm, veicot bērna atgriešanās procedūru, ir jārīkojas ātri. Nē, nu, man domāt, ka ne Latvija, ne Meksika neievēro Hāgas konvenciju. Tātad bērns ir jāatgriež, bet man neļauj to izdarīt. Vai nav absurds?
Hāgas konvencijā viss skaisti uzrakstīts, ka tā ir par bērna tiesībām, interesēm un drošību. Bet tagad man ar bērnu ir jāstaigā pa neskaitāmām iestādēm un nav nekādas skaidrības, kad varēsim izbraukt. Turklāt esmu aizsūtījusi visus pierādījumus un paskaidrojumus, kāpēc bērnu nedrīkst atgriezt tēvam, bet šķiet, ka tas arī nevienu neinteresē. Ja šī nav viena liela ierēdņu izgāšanās, tad es nezinu, kas tas ir…
Turklāt, uzsākot procesus Latvijā, arī Latvijas tiesa ir paspējusi rīkoties patvaļīgi un neatbilstoši likumam. Ja cilvēkam nav laba advokāta, tad cīnīties ar birokrātisko aparātu ir neiespējami.”
LA.LV turpinās sekot līdzi šim stāstam!
