Viens pret vienu ar varoni un laikmetu 0
Laikā, kad jebkuras Latvijā uzņemtas filmas pirmizrāde ir notikums ar lielo burtu, dokumentālā pilnmetrāžas filma “Īvāns” ir arī svarīgs vēsturisks notikums.
Droši vien tā nav bijusi nejaušība, kas filmas veidotājiem laiku pirmizrādei ļāva izvēlēties tieši valsts svētku mēnesi novembri, lai kinoteātros visā Latvijā skatītājus aicinātu vērtēt filmas stāstu. Filma ir par neseno Latvijas vēsturi – Atmodas laiku, par tālaika Latvijas līderi Daini Īvānu, arī par mūsdienu Latviju.
Tagadni no 20. gadsimta dziesmotās revolūcijas, no Atmodas gadiem šķir nu jau gandrīz vairāk nekā viena izaugusi paaudze. Savulaik padomju okupācijas laiks likās stiepjamies bezgalībā, kurā dzīves notikumi gandrīz nemainījās, bet pēdējie divdesmit septiņi gadi ir bijuši tik notikumiem piesātināti, ka droši vien gan laika varoņiem, gan visai tautai brīžam liekas: izdzīvotas vairākas dzīves. Daudzi notikumi piemirsušies, un svarīgi atgādināt, kā viss bijis, arī to, cik trausla bija Latvijas valsts atjaunošanas iespēja. Dainis Īvāns atceras, ka tolaik, Tautas frontes laikos, vēlme Latvijas valsts atgriešanai pasaulē bija tik spēcīga, neapstādināma, ka šādi to uztvēra gan Maskavā, gan Berlīnē, gan Vašingtonā – tie baltieši ir traki. Pasaules vēsturē nemaz nav tik daudz brīžu, kad kāda tauta elpo vienā ritmā.
Filma ir ārkārtīgi godīga. Varbūt viena no visgodīgākajām vēsturiskajām dokumentālajām filmām, kuras man nācies redzēt, jo gan galvenais varonis, gan režisors nespēlē kāda cita autora iedalītu lomu, cita iezīmētas atmiņas. Viņi vēsturi stāsta tādu, kāda tā bija, tādu, kādu paši to atceras. Jāpiebilst, ka režisors un scenārija autore Latvijas Tautas frontes laikus atceras arī paši un izjūt arī kā savu dzīves laiku.
Scenārija autore Nora Ikstena par filmu ir teikusi, ka tā stāsta gan par personību, gan par laiku ap cilvēku. Dainis Īvāns, Atmodas laiku varonis, tagad dzīvo savā senču mājvietā “Īvānos” un pats pārvalda savu laiku. Tā ir garīgi nobriedusi, rāma un patiesa dzīve, ko neapšaubāmi apliecina dvēseles miera atgūšana un pašizpausme. Droši vien daudziem, skatoties filmu, radīsies jautājums, vai patiešām bijušajam Latvijas līderim tagad ir jādzīvo tik tālu no mūsdienu politiskajiem notikumiem. Pats Dainis Īvāns filmā ne reizi vien apliecina – es nebiju politiķis, tā bija tikai apstākļu sakritība.
Filmas galvenais varonis un autori vairākkārt mēģina rast atbildi uz jautājumu, kā tolaik 33 gadus vecais Dainis kļuva par Latvijas varoni. Ja nebūtu ieraudzījis apgānīto kapsētu Daugavas nākamās hidroelektrostacijas būvbedres malā, vai kļūtu par sava likteņa un visas Latvijas pārveidotāju? Filma skaidro, ka tie, kuri bija dzimuši jau pēc Staļina represijām, vairs nebaidījās. Komponists Jēkabs Nīmanis ir radījis ļoti latvisku un episku mūziku. Mūzika akcentē izjūtas, ko ik pa laikam uzsver pats Īvāns, – Atmodas, tautas atjaunošanās process bija nepārvarams. Toreiz četru bērnu ģimenes tēvs Latvijai atdeva sevi visu.
Tagad bijušais Latvijas Tautas frontes līderis godīgi un rāmi skaidro savas tā brīža izjūtas. Latviešu literatūrā ir daudz pieminēti sirdsšķīsti ļaudis un ideālisti. Tādu savā priekšgalā vēlējās redzēt liela daļa tautas. “Visi skatās, un visu laiku ir jāsmaida,” varonis uzsver. Skatoties vecos hroniku kadrus, viņš brīžam liekas pārāk bikls. Taču tieši Īvāns mācēja īstajos brīžos pateikt pietiekami stiprus, precīzus un emocionālus vārdus, lai tautu iedvesmotu. Un – ja viss būtu bijis savādāk, kas zina, kā Latvijas laiks būtu beidzies? Varbūt neatkarības laiks nemaz nebūtu vēlreiz iesācies.
Operatora un režisora darbs ir izcils – kadri rāmi seko cits citam, un brīžam šķiet, ka filma uzņemta vienā veselumā. Droši vien emocionāli piepildītās filmas tapšanā bijusi svarīga arī skaitliski nelielā filmēšanas grupa, jo Dainim Īvānam viņa dzimtas mājās sekots līdzi gada garumā – jo dažubrīd viņš filmā runā tikai sev… vai filmas skatītājam. Viens pret vienu. Filma vizuāli iejūtīgi portretē galveno varoni. Un tai pašā laikā ļoti tieši. Tiešums un atklātība, protams, ir arī scenārija autores Noras Ikstenas nopelns. Neapšaubāmi filmai lielu vēsturisku vērtību piešķir gan Daiņa Īvāna ģimenes kinoarhīvs, gan daudzie kino un video hroniku materiāli.
Pētot vēsturiskās atmiņas, operators un režisors Andrejs Verhoustinskis šai dokumentālajai filmai par Atmodas laika līderi, liekas, gatavojies jau daudzus gadus – viņš bija kinooperators režisora Askolda Saulīša filmai “Atmodas antoloģija” (2013), kurā atgādināja būtiskākos pagrieziena punktus Atmodas laika vēsturē. Domāju, tikpat būtiska vēsturiskas dokumentālas filmas uzņemšanas pieredze ir bijusi arī režisores Ināras Kolmanes 2010. gadā veidotajā filma “Pretrunīgā vēsture”, kurā Andrejs ir viens no trim operatoriem. Filmā “Īvāns”, būdams operators un režisors vienā personā, Andrejs Verhoustinskis parāda nobrieduša un spēcīga profesionāļa skatījumu.
Uzziņa
Filma “Īvāns”
Studija “Ego Media”
Režisors un operators Andrejs Verhoustinskis
Scenārija autore Nora Ikstena
Komponists Jēkabs Nīmanis
Latvijas valsts svētku nedēļā filma tiks rādīta visā Latvijā:
Rīgā k/t “Splendid Palace” (17. 11. plkst. 18.15., 18. 11. plkst. 16.15); k/t “Citadele” (18. 11. plkst. 14.30).
Valmierā k/t “Gaisma” (17. 11. plkst. 18.15., 18. 11. plkst. 18.15).
Talsos k/t “Auseklis” (19. 11. plkst. 18.20).
Cēsīs Vidzemes koncertzālē “Cēsis” (18. 11. plkst. 14.30).
Pilnu seansu sarakstu sk. ivansfilma.lv.
