Viens plaukts Kanādas tautiešu arhīvā atvēlēts vietējiem Dziesmu svētkiem 0
Ženija Vītols vēl kā maza meitene kopā ar māti un māsu 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju un 1950. gadā emigrēja uz Kanādu. Kopš 1989. gada, cik iespējams, viesojas dzimtenē. Arī šogad viņa atbrauca uz Dziesmu svētkiem, tāpēc bija iespēja tikties klātienē un uzzināt par aktīvās sirmās kundzes (viņai Līgo svētkos, 23. jūnijā, palika 83) darbu, apkopojot Kanādā iebraukušo latviešu vēsturi un viņu Kanādai atstāto mantojumu.
Ženija Vītols ir Latvijas pirmās brīvvalsts laika Pareizticīgās baznīcas metropolīta Augustīna Pētersona mazmeita. Atrazdamies trimdā, metropolīts Augustīns vēlējies, lai tad, kad Latvija atkal būs brīva, viņu pārapbeda dzimtenē. Tagad viņš atdusas Skujenes pagasta Kosas kapos, pavisam netālu no baznīcas, kurā teicis savu pēdējo sprediķi vietējai draudzei. Ženija Vītols kopā ar ģimeni nesen turp atkal aizbraukusi un priecājas, ka metropolīta kapa vieta sakopta.
Viesojoties Latvijā Dziesmu svētku laikā, Pētersonu dzimtai, kas izkaisīta pasaulē, atkal bija iespēja satikties tāpat kā nozīmīgajā vectēva pārapbedīšanas notikumā pirms septiņiem gadiem. Ženijas Vītols meita Astra kopā ar vīru Kārli un trim meitām jau vairāk nekā pirms piecpadsmit gadiem pārcēlusies dzīvot Latvijā – Cesvainē, no kurienes nākuši Kārļa senči. Toronto kopā ar Ženiju Vītols dzīvo meita Vilma Indra Vītola, kura dzied operas korī, dziedājusi arī Latvijā, te izdots viņas disks. Vienīgi dēls Alberts šoreiz nevarēja ierasties, jo bija aizņemts, kārtojot sava dēla ceļojumu – viņš piedalās starptautiskajā vēstures olimpiādē.
Atmiņas par došanos trimdā
Bērnību Ženija Vītols kopā ar vecākiem pavadījusi Daugavpilī. Viņai bija tikai deviņi gadi, kad ar māti un māsu devusies prom no dzimtenes, jo tuvojusies sarkanā armija. Īsu laiku pavadīja Rīgā pie vectēva un jūrmalā. Pa ceļam atpakaļ uz Rīgu, kad atkal tuvojās sarkanarmija un bija jādodas uz Liepāju, redzējuši, kā deg Jelgava – visa pamale bijusi sarkana, tas mazajai meitenei palicis atmiņā uz mūžu. No Liepājas ar smago kravas automašīnu braukuši uz Kēnigsbergu (tagadējo Kaļiņingradu). Ženijas Vītols mamma strādājusi pastā, un, kad vācieši evakuēja pastu, viņi visus darbiniekus, kas vēlējās, ņēma līdzi. Arī tēvs bija piesacījis braukt prom, jo citādi viņus gaidītu Sibīrija vai nošaušana. Ženijas Vītols tēvs Georgijs bijis virsleitnants, ticis atvaļināts no dienesta 1940. gadā. Kāds viņa padotais laikus brīdinājis, kad Georgijs Pētersons aicināts saņemt dokumentus, un ieteicis doties ātri prom. Tā arī izdarīja. Pārējo šīs pirmās okupācijas laiku pavadīja mežā.
Atceroties pārdzīvoto, dodoties emigrācijā un iedzīvojoties svešā zemē, Ženija Vītols tagad iesaistījusies Kanādas Latviešu arhīva un muzeja (KLAM) veidošanā, kas nodibināts pirms pieciem gadiem: “Mūsu LNAK (Latviešu nacionālā apvienība Kanādā) priekšsēdētājs Andris Ķesteris, kurš ir profesionāls arhivārs (vairāk nekā 30 gadus strādājis Kanādas arhīvā) ierosināja nodibināt Kanādas latviešu arhīvu, kur apkopotu no Latvijas atvesto tautiešu lietas, dokumentus, dienasgrāmatas, kas ir ļoti bagāts vēstures materiāls, apliecinot, kā katrs cilvēks uztvēris došanos trimdā. Līdz apmēram 2002. gadam to darīja Jānis Mežaks, tad viņš, vēlēdamies vecumdienas pavadīt dzimtenē, atgriezās Latvijā. Savu apkopoto arhīvu viņš nodeva Ontārio arhīvam, pēc tam šis darbs vairāk vai mazāk apstājās, bet nu LNAK paspārnē atdzīvināts. Tagad strādājam trīs cilvēki: Aija Kārkliņa izstrādāja visu numurēšanas sistēmu, bet Skaidrīte Tērauda strādā ar grāmatām. Mēs savācam, krājam un reģistrējam dokumentus, fotogrāfijas, dažādus ierakstus, lai saglabātu latviešu iebraucēju vēsturi jau kopš 19. gs. beigām. Sākumā Kanādā bija labi ja 2000 latviešu, bet nu izkaisīti pa visu valsti ir kādi 20 000, vairākums dzīvo Toronto un tuvākajā apkārtnē. Pirms diviem gadiem mūs apmācīt digitalizēšanā bija atbraukusi speciāliste no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Linda Jegorova, nostrādājām veselu mēnesi, jo savu trimdas materiālu kolekciju gribam digitalizēt. Kanādas dažādie arhīvi ir diezgan ieinteresēti arī mūsu, iebraucēju, arhīvos. Nesen Vinipegas arhīvs lūdza viņiem nodot vienu no pirmo latviešu ieceļotāju dienasgrāmatām. Lai viņiem atdotu, vispirms gribam digitalizēt.”
Dziesmotā vēsture un neapdziedātie varoņi
Viens plaukts Kanādas tautiešu arhīvā atvēlēts vietējiem Dziesmu svētkiem, nākamie notikšot nākamgad Toronto, kur noteikti atkal ieradīsies daudzi kori un deju kolektīvi no Latvijas. Ženijas kundze teic, ka viņai ir iedoti visu Toronto rīkoto Dziesmu svētku koncertu ieraksti lielajās lentēs. Dokumentējot vēstures lappuses, tiek krāti arī dažādu sarīkojumu video un foto, tuvojoties Latvijas simtgadei, būs apkopotas Toronto rīkoto 18. novembra sarīkojumu programmas.
Ženija Vītols stāsta: “Mums ir ļoti cieša sadarbība ar Toronto igauņiem, kuriem arhīvs pastāv jau vairāk nekā divdesmit gadu. Mums ir izveidots Baltijas kultūras mantojuma tīkls (“Baltic Heritage Network”), kas ietver informāciju par baltvāciešiem (jūs šeit viņus saucat par vācbaltiem), lietuviešiem, latviešiem un igauņiem. Sadarbojoties tika izveidota izstāde “Sharing Our Stories”, kurā mēs esam dalījušies savos stāstos no tā brīža, kad mēs 1944. gadā atstājām Latviju, līdz tam laikam, kad mēs ieradāmies Kanādā un spērām pirmos soļus, veidojot jaunu dzīvi. Tika intervēti daudzi cilvēki, no kuriem katram ir savs stāsts. Tas mums bija kopīgs darbs, bet es izveidoju atsevišķu prezentāciju “Latviešu pēdas Kanādā”. Es apkopoju materiālus, sākot ar pirmajiem iebraucējiem, piemēram, viens no pirmajiem bija Mariss Vētra, kurš bija arī viens no LNAK dibinātājiem. To viņš paveica 50. gados kopā ar veclatvieti Kanādā Konrādu Dobeli, no 20. gadiem, kurš dzīvoja Vinipegā un, redzēdams, cik daudz latviešu iebrauc, vēlējās palīdzēt.
Mans otrs projekts šogad ir par latviešu mūziķiem, kas atstājuši pēdas Kanādas kultūrā. Tajā atkal, protams, ir Vētra, Teodors Brilts, Alfrēds Štrombergs, Jānis Kalniņš. Alfrēds Štrombergs un Jānis Kalniņš (dzīvoja Jaunskotijā) savulaik izveidojuši izcilus orķestrus. Mariss Vētra un Teodors Brilts (bijis baritons Latvijas Nacionālajā operā) nodibināja operu, par ko saņēma apbalvojumus. No Francijas iebraukušais Tālivaldis Ķeniņš 32 gadus bija pasniedzējs Toronto universitātes Mūzikas fakultātē. Tad nāca jaunākie: Imants Ramiņš nodibināja kamerorķestri un kamerkori Rietumkrastā, Britu Kolumbijā, Ivars Tauriņš Toronto izveidoja kamerkori un pats spēlēja orķestrī. Tas kopumā ir nozīmīgs pienesums Kanādas kultūrā.”
Kā trešo un pēdējo savu plānoto darbu Ženija Vītols min projektu, kuru viņa nosaukusi “Neapdziedātie varoņi” – par jauniešiem, kuri, jau sākot ar 1968. gadu, piedalījušies dažādās protesta akcijās pret Latvijas okupāciju. Tur aktīvi dalību ņēmis arī viņas dēls Alberts Vītols ar saviem draugiem, kas nodibināja rokgrupu “Skandāls”. Savulaik notika daudz šādu starpgadījumu, par kuriem netika runāts, jo tas apdraudēja vietējos cilvēkus, atgādina Ženijas kundze. Pirms diviem gadiem Kanādā filmēt ieradusies LTV grupa un rādījusi fotogrāfijas, kur pirmo reizi atspoguļots notikums uz Igaunijas un Latvijas robežas ap 1990. gadu, kad grupa “Skandāls” kopējā koncertturnejā ar grupu “Jumprava” ceļā no Tallinas piestāja pie robežzīmes, kur vēl bija rakstīts “Latvijas PSR”, un mūziķi ar zāģi nozāģējuši burtus PSR.
Ženijas kundze pirms aizbraukšanas uz Kanādu grāmatnīcās vēl meklē grāmatu “Dziesmu vara”, kas ir Gunta Šmidhena grāmatas “Power of Song” tulkojums, tātad par dziesmoto revolūciju Baltijas valstīs. Savukārt par protesta akcijām citās valstīs ir rakstīts šogad “LaPa” izdotajā grāmatā “Nyet, nyet, Soviet!”. Ženija Vītols teic: “Es pievēršu uzmanību protesta akcijām, kurās piedalījās Kanādas jaunieši. Par šo projektu KLAM ar PBLA starpniecību ir piešķirts Latvijas Kultūras ministrijas atbalsts. Pieaicinot kādu profesionālu speciālistu, līdz 18. novembrim ir iecerēts filmu un fotogrāfiju apkopojumu sagatavot demonstrēšanai kā ceļojošo izstādi, ar laiku droši vien to varēs apskatīties arī internetā.”
Viens no sižetiem būšot par to, kā 1987. gadā Toronto viesojies Sarkanarmijas koris, kas dziedāja koncertzālē “Massey Hall”. Tur bija jāierodas pieklājīgi ģērbtiem, bet trīs Ženijas kundzei pazīstami jaunieši zem žaketēm bija pavilkuši krekliņus ar uzrakstu “Nyet, nyet, Soviet!”, kurus nodemonstrēja, vienubrīd pielecot kājās, novelkot žaketes un kliedzot: “Nyet, nyet, Soviet!” Viņus, protams, izvadīja ārā un sabāra par miera traucēšanu.
