“Cik omulīgi tur būs 9. maijā?” Levits pretošanās kustības pieminekļa vietai iesaka izvēlēties Uzvaras parku 262
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nacionāla līmeņa piemineklim gan bruņotās, gan nevardarbīgās pretošanās kustības dalībniekiem un trimdas pretestībai vajadzētu kļūt par nākamo valstiska līmeņa piemiņas objektu pēc tam, kad pabeigta Okupācijas muzeja pārbūve un Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls “Vēstures taktīla”.
Tā Valsts prezidenta Egila Levita neseno rosinājumu būvēt šādu pieminekli Pārdaugavas Uzvaras parkā skaidro prezidenta ārštata padomnieks vēsturiskās atmiņas un piederības jautājumos Jurģis Klotiņš.
Atskaitot Valsts prezidenta uzsaukumu, praktisku iestrāžu pieminekļa izveidošanai gan vēl pagaidām nav.
Ideju piesaka represēto salidojumā
Valsts prezidents E. Levits aicinājumu veidot minēto pieminekli tieši iepretim tā sauktajam Uzvaras piemineklim Pārdaugavā pirmo reizi publiski un visai negaidīti pauda Latvijas politiski represēto personu 22. salidojumā Ikšķilē pagājušajā sestdienā, 7. augustā.
“Mans priekšlikums ir šāds: šāda nacionāla līmeņa piemiņas vieta, piemineklis varētu būt pretī okupantu piemineklim, Bāriņu ielas otrajā pusē, otrpus tramvaja sliedēm. Okupantu pieminekli nevajag jaukt nost. Šī drūmā vēsture mums ir bijusi.
To mēs nevaram izdzēst. Jūs esat šīs vēstures liecinieki. Taču mums brīvajā un demokrātiskajā Latvijā ir jāizvērtē šī okupācijas perioda vēsture. Tā katram ir jāredz kā kontrasts mūsdienām. Un tādēļ, manuprāt, pretī okupantu piemineklim ļoti labi iederētos spēcīgs pretestības kustības piemineklis, kas veidotu politisku un māksliniecisku dialogu ar okupantu atstāto pieminekli.
Tas būtu piemineklis, piemiņas vieta, kas simbolizētu latviešu tautas gribu pretoties okupantiem, pieminētu mūsu tautas upurus un, galvenais, simbolizētu Latvijas uzvaru – uzvaru pār okupantiem, brīvības un demokrātijas uzvaru,” sacīja Valsts prezidents.
Gara vēsture
Ideja par pieminekli 50 gadu ilgajai pretošanās kustībai tās šaurākā vai plašākā izpratnē kā vācu, tā padomju okupācijas varām nav jauna.
Kā zināms, šī gadsimta sākumā monumentu Latvijas Centrālajai padomei (LCP) un tās vadītājam Konstantīnam Čakstem centās uzstādīt dzejnieka Jāņa Petera un advokāta Andra Grūtupa vadītā iniciatīvas grupa. Iecere izgāzās vairāku iemeslu pēc, tostarp tādēļ, ka iniciatori uzstāja uz pieminekļa likšanu Brīvības bulvārī iepretim Ministru kabinetam – tur, kur agrāk stāvēja Vladimira Iļjiča Ļeņina tēls.
Pēc neveiksmes nāca atziņa, ka šāda piemiņas vieta nedrīkst aprobežoties tikai ar K. Čakstes personību.
Tai jāgodina visi nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, kurus vadījusi vēlme atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti, – tur ietilpst pretestības izpausmes PSRS okupācijas varai 1940. gadā, latviešu diplomāti Rietumos, LCP, kurelieši, nacionālie partizāni un viņu atbalstītāji, skolu jaunatnes slepenās organizācijas, individuālie pretpadomju akciju rīkotāji, disidenti – tādi kā Gunārs Astra un Lidija Doroņina-Lasmane, un visbeidzot helsinkieši un atmodas sākums.
Par tāda vēstījuma pieminekli 2017. gadā nopietni ierunājās Latvijas Centrālās padomes piemiņas fonds, kurš grasījās vākt ziedojumus un pieminekļa vietai bija izvēlējies Daugavas kreiso krastu iepretim Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ēkai. Piemineklim bija jābūt gatavam 2020. gadā. Taču atkal nekas neiznāca.
Viens no toreizējiem LCP piemiņas fonda runasvīriem, tagad Valsts prezidenta padomnieks Jurģis Klotiņš atzīst, ka jau tad nav bijis vienprātības, ka piemineklim jābūt tieši pie bibliotēkas: “Mēs saņēmām vēstules, kur bija minēts, ka tam jāatrodas pilsētas centrā; tika pārrunāta iespēja, ka tas varētu slieties vietā, kur no Brīvības ielas nodalās Tērbatas iela, kur tagad iecerēts Gunāra Astras piemineklis. Bet es personīgi atbalstu Valsts prezidenta piedāvājumu [par Uzvaras parku], jo tā ir daudz plašāka teritorija nekā Mūkusalas ielas krastmalā.”
Valstisks projekts
J. Klotiņš uzsver, ka ideja par pieminekli Bāriņu ielā nav citu ieteikta. E. Levitam tā radusies, vēl pirms viņš ieņēma prezidenta amatu. Atrašanās iepretim “Uzvaras piemineklim” būtu simboliska.
“Tas nozīmētu, ka esam pārvarējuši okupācijas pieredzi un zaudējumus. Telpa tur nav ierobežota un ļautu pieminekļa metu konkursa dalībniekiem veidot daudz brīvāku māksliniecisko risinājumu. Domāju, nacionālās pretošanās kustības dalībnieki ir pelnījuši pietiekami vērienīgu pieminekli, kas paustu mūsu valstsgribu un cīņu par neatkarības atjaunošanu. Tas nevar būt kaut kas mazs un neliels, iespiests ierobežotā telpā. Parks noteikti ir daudz labāka vieta,” tā J. Klotiņš.
Atzīstot, ka praktisku iestrāžu lietā vēl nav, viņš pauda personisko viedokli, ka nacionālās pretošanās kustības piemineklim vai memoriālam vajadzētu būtu nākamajam valstiski svarīgajam uzdevumam pēc tam, kad pabeigta Okupācijas muzeja pārbūve un Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls “Vēstures taktīla”.
Turklāt tas būtu projekts, kur jāpiedalās kā valstij, tā pašvaldībai. Pieredze liecina, ka ar nevalstisko organizāciju pūlēm vai pilsoņu ziedojumiem to nepaveikt.
Vēsturnieks: Vai mērķis ir izmantot šo pieminekli cita pieminekļa aizēnošanai?
Gvido Princis, Rīgas Pieminekļu padomes vadītājs, arhitekts: “Man pirms Valsts prezidenta publiskā paziņojuma par Uzvaras parka ideju nekas nav bijis zināms. Bez iedziļināšanās es to komentēt negribētu.
Cik zinu, līdz šim sprieda tikai par to, ka Uzvaras parkā vajadzētu iet izglītošanas virzienā gan par faktiem, gan notikumiem un vēsturi, kas šo pilsētas teritoriju veidojusi. Ka svarīgi salikt skaidrojošās informācijas plāksnes. Bet par kaut ko plašāku gan nav runāts.”
Uldis Neiburgs, vēsturnieks: “Neesmu iepazinies ar šo ideju, bet personīgi es vispirms jautātu, kas tad ir primārais šī pieminekļa izveidošanā. Vai gribam godināt pretošanās kustības dalībniekus, uzsvērt nācijas pašnoteikšanās centienus, vēlmi izcīnīt un atjaunot brīvību?
Ja tā, tad arī atrašanās vietai būtu jābūt pēc iespējas cienījamākai. Bet, ja mērķis ir izmantot šo pieminekli cita pieminekļa aizēnošanai, viena vēstures naratīva nosegšanai ar citu naratīvu, tad… Protams, to var mēģināt.
Bet, vai ar tautas brīvības centieniem okupāciju laikā būtu šādi jārotaļājas? Tas, ka mums nav vienotas cienījamas piemiņas vietas pretošanās kustībai, tautas pretestībai un tā nepieciešama, ir skaidrs. Taču, cik omulīgi tur būs 9. maijā?”
