– Un tomēr, kur ir tā lielā atšķirība? 1
– Katram instrumentam ir atšķirīgs skanējums. Ja runājam par klavesīnu un mūsdienu klavierēm, kas ir kā klavesīna mazmazmeita, tālaika un mūsdienu mehānika ir pilnīgi atšķirīga. Klavesīna stīgu rausta spalviņa, pa klavieru stīgu sit āmuriņš, veidojot pilnīgi citu skaņu. Runa nav tikai par klavesīnu un modernajām klavierēm, pa vidu vēl ir tādas klavieres, kādas bija Mocartam, Šopēnam… Tie arī ir atšķirīgi instrumenti. Piemēram, Mocarta laikā klavieru taustiņi bija ļoti viegli, ar mazu iegrimi, un āmuriņi sita ļoti ātri… Kad izdomāja tā dēvēto āmuriņu klavesīnu, ko tagad saucam par klavierēm, – un tas notika vēl Mocarta dzīves laikā –, jaunienācējs mūzikas pasaulē ieguva milzu popularitāti, kaut daudzviet Eiropā neticēja, ka šis instruments varētu ieņemt parastā klavesīna vietu.
– Ja nav noslēpums, cik īsti maksā studijas Vīnē?
– Apmēram 300 līdz 400 eiro mācību gadā. Tā ir gandrīz vai kā komisijas nauda salīdzinājumā ar studijām Latvijas Mūzikas akadēmijā, ja, protams, neizdodas tikt budžeta grupā.
– Cik stundas dienā tu spēlē?
– Kā kuru dienu. Ideāli, protams, ja lielāko darbadienas daļu sanāk pavadīt spēlējot, bet citreiz ir daudzas citas lietas, kas aizņem laiku, – nodarbības, mēģinājumi ansambļos un orķestrī. Protams, ja tuvojas uzstāšanās, ir jāatrod laiks un iespēja intensīvi vingrināties. Es dažreiz vēlētos, kaut varētu izmantot mēmo klaviatūru, ko agrākos laikos bieži izmantoja mūziķi, kad nācās, piemēram, ceļojot pavadīt nedēļu karietē un tūlīt pēc tam kāpt uz skatuves. Tādējādi mūziķi vismaz varēja saglabāt formu arī tad, ja nebija iespējas vingrināties, spēlējot instrumentu.
– Pie tava vārda afišās rakstīts – Latvija/Austrija. Kā būs nākotnē?
– Viss atkarīgs no tā, kur varēs dabūt darbu. Neslēpšu, gribētu dzīvot un strādāt Vīnē, mācīt spēlēt senos mūzikas instrumentus.
– Bērniem?
– Cilvēkiem jebkurā vecumā. Man žēl, ka Latvijā mūzikas skolās bērniem nemāca vēsturisko instrumentu spēli. Pasaulē pagaidām vēl ir maz bērnu mūzikas skolu, kurās būtu iespēja mācīties vēsturisko izpildījumu, taču domāju, ka nākotnē šī situācija mainīsies.
– Tātad brīva darba niša. Kā pats sāki spēlēt?
– Cik sevi atceros, esmu spēlējis… Pirmās atmiņas laikam no aptuveni triju gadu vecuma – mājās klavieres, un es pie tām. Neviena nespiests, varēju spēlēt dienām… Nekas cits mani nevilināja.
– 25. jūlija koncertā muzejā “Rīgas birža” publikā redzēju arī tavu vecmāmiņu. Kas no dzirdētā visvairāk patika viņai?
– Tas nevar būt nekāds kritērijs. Vecmāmiņām jau patīk viss…
– Vai ģimenē ir ar mūziku saistīti cilvēki?
– Nav. Vienīgi mana vectēva brālēns – Mariss Jansons. Iespējams, kādreiz esam gadījušies vienā telpā, taču to neatceros. Pie viņa ir ārkārtīgi grūti tikt klāt.
– Un, ja tas notiktu, ko tu pasaulē slavenajam latviešu diriģentam gribētu pavaicāt?
– Tiekoties ar gudru un izglītotu cilvēku, ir interesanti vienkārši parunāties, apmainīties viedokļiem. Vislabprātāk vienkārši uzklausītu jebko, ko viņš pats man teiktu. Man ir vēlēšanās, un ceru, ka izdosies tuvākajā laikā apgūt vismaz nelielus pamatus diriģēšanā. Kaut mazākais padoms šajā lietā no Marisa Jansona būtu zelta vērts.
