– Koncerta ievadā muzejā “Rīgas birža” Māris Kupčs publikai sacīja, ka viņš šajā kompānijā esot gados vecākais, kam tikai tāda palīga loma… Kas tik jaunam cilvēkam kā tu liek aizrauties ar tik senu mūziku? 1
– Tā vienkārši ir ļoti skaista. Bet uz to var palūkoties arī no citas puses. Mūsdienās ir iespēja dzīvot agrāk nekad nepieejamās ērtībās un baudīt ilgi pirms mums radītas kultūras vērtības. Arī nodarboties ar vēsturisko jeb seno mūziku ir ļoti ērti, var dabūt gatavu to, kas agrāk bija kaut vai tīri finansiāli neiespējami vai neizdevīgi. 17. un 18. gadsimtā grāfs kapelmeistaram pateica: tūlīt sēdies un raksti! Ja skaņradis muzikālā ziņā atļāvās pārāk lielu patvaļu, dabūja pa cepuri. Raksti kaut pa nakti, bet noteiktā minūtē mūzikai grāfa pilī viesiem par prieku ir jāatskan. Koncertā viss bija atkarīgs no mūziķu virtuozitātes. Tagad ceram, ka kapelmeistars pēc koncerta notis ielika atvilktnē, lai gan bieži tās tūlīt iemeta krāsnī. Jo mūziķis bija melnstrādnieks. Mūsdienās vienu skaņdarbu ir iespēja rakstīt mēnešiem, tikpat ilgi mēģināt, tad nospēlēt, pēc tam vēl ierakstīt. Mūsdienās publika ir arī pārāk toleranta, pieklājības aplausus izdzirdēsi jebkurā gadījumā, arī pēc garlaicīga vai visai formāla izpildījuma.
– Tu taču negribēsi, lai met ar tomātu vai ko tamlīdzīgu?
– Un kas tāds traģisks notiktu? Dažs labs uz skatuves būtu pelnījis… Cilvēki par biļetēm taču maksā bargu naudu. Ja publika būtu asāka un tiešāka – gan sajūsmā, gan nosodījumā –, iegūtu arī mūziķi, tas viņiem liktu sasparoties, pacensties.
– Tomēr nez vai var žēloties par konkurences trūkumu mūziķu vidē. Šovasar Vīnē pie slavenās Stefana katedrāles redzēju tā vien mudžam vīrus Mocarta laika tērpos ar baltām, skruļļainām parūkām galvās spiežam saujās tūristiem dažādu koncertu programmiņas. Lūpās smaids, bet acīs vīd tāda uzstājības dzelzs, it kā no katra ieinteresēta tūrista būtu atkarīgs šā vīra liktenis. Vai tevi nebaida konkurence – vēl jo vairāk tādā mūzikas mekā kā Vīne?
– Pret konkurenci labākās zāles ir sadarbība ar kolēģiem. Vīnē patiešām ir ārkārtīgi plašs visdažādāko koncertu un slavenību piedāvājums. Taču arī biļešu cenas kāpj debesskrāpī un ne visiem sasniedzamas. Baroka mūzika Austrijā ir cieņā, bet slavenību šajā laukā vēl pagaidām nav tik daudz, lai pietrūktu vietas zem saules.
– Kas ir tavas autoritātes?
– Viens no tiem, kas man ļoti patīk, ir Andreass Štaiers, vēsturisko taustiņinstrumentu spēlētāju vidē milzīga autoritāte. Pērn visi Vīnes Mūzikas un teātra akadēmijā bija ļoti priecīgi, jo šim mūziķim, kas patlaban strādā Vācijā, tika piedāvāts darbs augstskolā. Pēc tam studentiem bija liela vilšanās, jo tika saņemts atteikums. Taču var saprast – viņam nepietiktu laika, lai pasniegtu tik regulāri, kā to prasa universitāte… Bet patiesībā vēsturisko taustiņinstrumentu spēlētāju vidē maz aizraujas ar runām par autoritātēm, jo katrs veido un izkopj savu izpildījumu, nekādā gadījumā necenšoties atdarināt kādas autoritātes stilu. Tagad spēlējam pilnīgi citādi nekā vēsturiskās mūzikas autoritātes kaut vai pirms gadiem divdesmit.
– Kur īsti ir senās mūzikas robežšķirtne?
– Iespējamu pārpratumu dēļ izvairos lietot jēdzienu “senā mūzika”. Vāciski runājošās valstīs lieto jēdzienu “alte music” (vecā mūzika), bet Londonas Mūzikas akadēmijā redzēju, ka tagad pastāv Departement of historical performance – Vēsturiskā izpildījuma departaments. Sakot “senā mūzika”, varētu domāt, ka spēlējam senāku mūziku nekā visi pārējie Baha, Mocarta, Šopēna atskaņotāji, kaut gan daļēja patiesība tajā ir. Mūsu galvenā būtība ir vēsturiski informēts izpildījums. Spēlējam uz tādiem pašiem instrumentiem, kādi komponistam bija pieejami konkrētā skaņdarba sarakstīšanas laikā, un vēl jo svarīgāka par instrumentiem ir vēsturiski informēta izpildīšanas maniere. Kādreiz teic – neviens taču nevar zināt, kā spēlēja 16. vai 17. gadsimtā! Taču ir daudz grāmatu un traktātu, ko sarakstījuši tajā laikā dzīvojušie mūziķi un pedagogi, turklāt bieži tik vienkāršā valodā, ka pat neko nezinošs cilvēks var mēģināt apgūt, piemēram, vijoles spēli vai komponēt. Tomēr par daudzām lietām notiek strīdi, daudzas ir līdz galam nedefinētas.
