Viens pats Vīnē, bet “nekad nekļūst garlaicīgi”. Saruna ar klavesīnistu Ernestu Neimani 1
Rīgas vēsturiskās mūzikas un dejas festivāls ir vienīgais senās mūzikas forums Latvijā, kas norisinās jau trešo gadu un kurā visus koncertus atskaņo ar vēsturisko instrumentu kopijām. Tas sākās jūlija beigās un līdz 20. septembrim ar plašu un daudzveidīgu programmu šogad notiek Rundālē, Bauskas pilī, Mazajā ģildē, Mākslas muzejā “Rīgas birža”, Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā.
Šonedēļ, 22. augustā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā itāļu 17. gadsimta kamermūzikas programmā “Ēnu teātris ar klavesīnu” piedalīsies jaunie mākslinieki – mecosoprāns Helēna Sorokina, kas patlaban Grācā studē operdziedāšanu, baroka orķestra “Collegium Musicum Riga” mākslinieces – baroka vijolniece Laura Šarova un baroka fagotiste Elīna Vidriķe, kā arī talantīgais klavesīnists Ernests Neimanis, kurš Vīnē apgūst vēsturisko taustiņinstrumentu spēli. Pateicoties atbalstītājiem, Rīgas vēsturiskās mūzikas un dejas festivāls ir vienīgais šīs vasaras piesātinājumā, kas notiek bez maksas.
… Ir izcilības, kas jau ilgi mirdz pie mākslas pasaules debesīm, tās publika mīl, žurnālisti stāv rindā, lai tiktu pie intervijām, gandrīz vai vienmēr var sagaidīt, ko slavenības kuro reizi sacīs. Pavisam citādi ir ar talantu, kurš tūlīt uzplauks visā spožumā. Runājot par klavesīna spēli, Latvijā zinās Ainas Kalnciemas vārdu, Eiropā kā slavenāko no latvietēm min Ievu Salieti, bet šīs jomas korifeji un gardēži pačukstēs, ka jauno vidū nupat iemirdzējies talantīgais, retām dotībām apveltītais Ernests Neimanis, kurš patlaban vienlaikus studē divās prestižās mūzikas augstskolās Austrijā – Vīnes Konservatorijas senās mūzikas nodaļā jau trešo gadu apgūst klavesīna spēli un nupat Vīnes Mūzikas un teātra augstskolā sācis apgūt pedagoģiju.
– Kāpēc tava izvēle ir tieši Vīne?
E. Neimanis: – Kad man to jautā draugi, kā joku atsaku, ka slaveniem komponistiem un mūziķiem ir tendence mirt Vīnē… Uz Vīni aizveda nejaušība. Vēl gadu pirms Dārziņa mūzikas vidusskolas beigšanas domāju, kur studēšu. Un tad ar vecākiem aizbraucu dažu dienu ekskursijā uz Vīni. Pilsēta pievilka tā, ka sapratu, gribu te dzīvot. Arī par Rīgu un Parīzi var teikt, ka tās ir skaistas pilsētas, taču Vīnē nekad nekļūst garlaicīgi – jo ilgāk tur dzīvo, jo vairāk atklāj, ka pilsētu nemaz nepazīsti. Mācoties Dārziņskolā, mani interesēja baroka mūzika. Meklēju internetā, kā, piemēram, Baha vai Mocarta skaņdarbi izklausās uz viņu laika instrumentiem. Kad uzzināju, ka arī Latvijas Mūzikas akadēmijā ir vēsturiskās mūzikas nodaļa, kopā ar vairākiem draugiem, no kuriem šajā interešu laukā tagad esmu palicis viens, burtiski vajājām Māri Kupču (profesors, senās mūzikas katedras vadītājs. – Red.) ar vēlēšanos kaut ko pamēģināt. Kamēr vēl mācījos Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, brīvajā laikā klavesīnu apguvu patstāvīgi, ik pa laikam apciemojot Māri Kupču, kurš man ar lielu entuziasmu daudz ko pastāstīja un parādīja saistībā ar izpildījumu un vēsturiskajiem instrumentiem. Runājot par iestāšanās procesu, kas mūsdienās jau ir pavisam vienkāršs – iegāju Vīnes Konservatorijas mājas lapā, atradu senās mūzikas nodaļu un uzrakstīju klavesīna pasniedzējam Norbertam Zeilbergeram vēstuli, jautājot, kad varētu aizbraukt uz konsultāciju… “Brauc tūlīt pat, jo iestājeksāmeni nākamnedēļ,” tāda bija atbilde. Nopirku biļeti uz Vīni turp un atpakaļ, satikāmies, nospēlēju viņam skaņdarbus, ko biju sagatavojis, un nākamajā dienā arī iestājeksāmena komisijas priekšā… Kad atbraucu mācīties, studijas bija jāsāk pie cita pasniedzēja, jo profesors, kas mani pirms mēneša pieņēma, bija gājis bojā negadījumā. Apjēdzu, cik vērtīgi var izrādīties daži brīži, kad satiec cilvēku, kurš tev sniedz ko paliekošu visai dzīvei…
