Krievijā šodien prezidenta vēlēšanas. Bez konkurences 27
Šodien, 18. martā, Krievijā notiek prezidenta vēlēšanas, par kuru iznākumu neviens nešaubās, jo tagadējais Kremļa saimnieks Vladimirs Putins nolēmis palikt amatā vēl uz sešiem gadiem. Latvijai tas nozīmē, ka arī turpmāk nāksies sadzīvot ar Putina ārpolitikas izpausmēm un centieniem atjaunot Maskavas ietekmi bijušās PSRS teritorijā.
Krievijā jau drīz būs izaugusi vesela paaudze, kas nemaz nevar iedomāties citu Kremļa saimnieku, jo viss viņu apzinīgais mūžs ir nodzīvots Putina valdīšanas laikā. Putins saimnieko Krievijā jau kopš 1999. gada, un nesen viņš pārspēja kādreizējā PSRS līdera Leonīda Brežņeva valdīšanas ilgumu (1964–1982), tagad atpaliekot tikai no “tautu tēva” Staļina, kura asiņainais režīms pārvaldīja PSRS teju 30 gadu (1924–1953). Ja nākamnedēļ Putins uzvarēs Krievijas prezidenta vēlēšanās un paliks amatā vēl sešus gadus, līdz 2024. gadam, tad arī viņa valdīšanas posms būs sasniedzis ceturtdaļgadsimtu. Zīmīgi, ka Staļinu un Brežņevu no Kremļa iznesa ar kājām pa priekšu, un pagaidām nekas neliecina, ka Putins būtu gatavs brīvprātīgi atteikties no varas. Krievijas vēsture rāda, ka varas maiņa bieži vien ir notikusi piespiedu kārtā, kad vecais režīms ir izsmēlis savu dzīvotspēju.
Robežu pārbīdīšana
“Putinam būs arvien grūtāk saglabāt kontroli pār sabiedrību. Šobrīd iezīmējas līdzīga situācija kā Brežņeva valdīšanas laikā, kad PSRS arvien dziļāk ieslīga stagnācijā,” uzskata Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete. “Brežņevs vismaz pats bija izgājis karu un zināja, ko tas nozīmē. Savukārt tagad, klausoties Putina dižošanos ar Krievijas atomieročiem, rodas iespaids, ka viņš īsti neapzinās sekas, ko varētu izraisīt jauna bruņošanās sacensība. Tas, ka Krievija savu varenību cenšas izrādīt nevis ar ekonomikas sasniegumiem, bet gan ar militāriem draudiem, ir ļoti bīstama tendence, un Latvijai tā ir vēl bīstamāka nekā citām valstīm, kas atrodas tālāk no Krievijas robežām,” secina Kalniete.
Padomju laika VDK virsnieks Putins daudzkārt ir teicis, ka nožēlo PSRS izjukšanu, ko viņš savulaik pat nosauca par “XX gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”. Arī tagad priekšvēlēšanu kampaņas laikā, atbildot uz jautājumu, kādu notikumu Krievijas vēsturē viņš gribētu mainīt, ja tas būtu viņa spēkos, Putins nevilcinoties atbildēja: “Padomju Savienības sabrukumu.” Latvijai šāda Kremļa saimnieka retorika un neslēptā vēlme atjaunot Maskavas ietekmi bijušās PSRS teritorijā izklausās diezgan draudīgi, it sevišķi ņemot vērā to, ka Putins kā galveno argumentu, kādēļ PSRS izjukšanu uzskata par tādu nelaimi, minējis faktu, ka 25 miljoni krievu pēc 1991. gada palika ārpus Krievijas robežām. Nav šaubu, ka Putins labprāt izmantotu katru iespēju šīs robežas atkal paplašināt, kā tas notika 2014. gadā, kad Krievijas spēki pārņēma savā kontrolē Krimu.
Visaugstāk vērtē Staļinu
Zīmīgi, ka Krievijas prezidenta vēlēšanas šogad notiek 18. martā jeb dienā, kad pirms četriem gadiem Kremlis pēc Krimā notikušā “referenduma” pasludināja šīs teritorijas atgriešanos Maskavas paspārnē. Taču to neatzina neviena vērā ņemama pasaules valsts, izņemot dažus Putinam draudzīgus režīmus (Ziemeļkoreja, Kuba, Sīrija, Zimbabve u. c.). Rietumvalstis nosodīja Krimas aneksiju un Krievijas iejaukšanos Ukrainas iekšējās lietās, tādēļ pret Putina režīmu tika noteiktas ekonomiskās sankcijas, kas līdz ar naftas cenu kritumu ievērojami pasliktināja Krievijas ekonomikas stāvokli un apturēja dzīves līmeņa kāpumu.
Pēdējo pāris gadu laikā Krievijas ekonomika gan ir nedaudz atguvusies, taču izaugsme ir ļoti lēna, drīzāk to varētu salīdzināt ar stagnāciju, kas bija vērojama arī Brežņeva valdīšanas laikā. Krievijas iedzīvotājiem gan par šo stagnācijas laikmetu ir diezgan labas atmiņas, jo Brežņeva laiki bija salīdzinoši mierīgs posms, kas nāca pēc Staļina terora un Hruščova haotiskās valdīšanas, bet pirms Mihaila Gorbačova reformām, kas ievadīja PSRS sabrukumu. “Levadas centra” aptaujā pirms dažiem gadiem 56% krievu pauda pozitīvu viedokli par Brežņevu, negatīvi viņu vērtē tikai 29% aptaujas dalībnieku. Citās valstīs viedoklis par Brežņevu varētu arī nebūt tik pozitīvs, ņemot vērā “Prāgas pavasara” apspiešanu ar tankiem 1968. gadā un vēlāko militāro avantūru Afganistānā, kas prasīja arī tūkstošiem padomju karavīru dzīvību. Tagad līdzīga avantūra norisinās Ukrainā, bet tā nav mazinājusi Putina popularitāti, gluži pretēji, jo militārās uzvaras Krievijā tiek vērtētas augstāk par cilvēku upuriem. Piemēram, pagājušogad citā “Levadas centra” aptaujā, kurā Krievijas iedzīvotājiem lūdza nosaukt desmit visu laiku un tautu izcilākos cilvēkus, pirmo vietu pārliecinoši ieņēma PSRS vadonis Staļins, kuru nosauca 38% respondentu. Tūlīt aiz viņa ierindojās Putins ar 34% balsu, tikpat saņēma arī Aleksandrs Puškins. No ārzemniekiem visaugstāk tika novērtēts Krievijas iekarotājs Napoleons, kurš šajā aptaujā ierindojās 14. vietā.
Bez konkurences
Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds norāda, ka valsts vadītāja ilgstoša atrašanās pie varas pati par sevi nav nekas slikts. “Piemēram, Angela Merkele jau kopš 2005. gada darbojas Vācijas kancleres amatā un nesen tika ievēlēta vēl uz četriem gadiem; savukārt Žans Klods Junkers pirms kļūšanas par Eiropas Komisijas prezidentu vairāk nekā 18 gadus nostrādāja Luksemburgas premjera postenī. Ja vēlētāji reizi no reizes pauž atbalstu politiķim un viņa kursam, viņam ir visas tiesības saglabāt savu amatu. Krievijas gadījumā gan ir cita problēma, jo nav pārliecības, ka prezidenta vēlēšanas patiešām ir brīvas un godīgas. To savulaik jau formulēja Staļins: “Nav svarīgi, kā balso; svarīgi, kā saskaita balsis.””
Krievijas opozīcijas politiķi uzskata, ka arī šoreiz prezidenta vēlēšanas nebūs brīvas un godīgas. Vienīgā intriga ir, vai Putina režīmam izdosies sasniegt neoficiāli izvirzīto mērķi: vismaz 70% balsu par Putinu pie 70% balsotāju aktivitātes.
65 gadus vecais Putins, kā parasti, uzskatījis zem sava goda iesaistīties atklātā priekšvēlēšanu cīņā ar saviem konkurentiem; viņš atteicies piedalīties prezidenta amata kandidātu TV debatēs, kurās ievērojamākais notikums bija konflikts starp Kseniju Sobčaku un Vladimiru Žirinovski, kurš nosauca Sobčaku par “muļķi un prostitūtu”, bet pretī saņēma ūdens glāzi sejā. Putins par to tikai priecājās, jo šāda kandidātu uzvedība tikai kalpoja kā papildus arguments Kremļa nostājai, ka neviens no Putina konkurentiem nav prezidenta posteņa cienīgs.
Zagļu un blēžu partija
Šajās vēlēšanās ar Putinu mēģina konkurēt septiņi kandidāti. Daļa ir Krievijas politikas veterāni: skandalozais Žirinovskis, liberālās partijas “Jabloko” līderis Grigorijs Javlinskis un nacionālists Sergejs Baburins. Pārsteigumu sagādāja Krievijas komunisti, kas ilggadējā līdera Genadija Zjuganova vietā izvirzīja bijušo sovhoza vadītāju, tagad Krievijas lielāko zemeņu audzētāju Pāvelu Grudiņinu.
36 gadus vecā Sobčaka ir jaunākā no visiem kandidātiem; viņas tēvs Anatolijs Sobčaks savulaik bija Sanktpēterburgas mērs un toreiz palīdzēja Putinam sākt politisko karjeru. Lai gan Sobčaka asi kritizē Putina valdību, Krievijā daudzi uzskata, ka viņa ir Kremlim izdevīga kandidāte, kuras uzdevums ir veicināt vēlētāju aktivitāti un piesaistīt opozīcijas balsis.
Putina bīstamakais pretinieks šajās vēlēšanās nemaz nekandidē, jo Krievijas varas iestādes neļāva Aleksejam Navaļnijam izvirzīt savu kandidatūru. Navaļnijs ir ieguvis diezgan lielu atbalstu Krievijas sabiedrībā, vēršoties pret valdošās varas korupciju un nosaucot Putina partiju “Vienotā Krievija” par “zagļu un blēžu partiju”. Navaļnijs aicina savus atbalstītājus boikotēt prezidenta vēlēšanas, bet domājams, ka viņš noteikti pacīnīsies par uzvaru 2024. gadā.
Pieprasīs garantijas
Krievijas politikā lielākais nezināmais šobrīd ir Putina pēcteča kandidatūra, jo arī Putins nav mūžīgs. Andris Sprūds gan norāda, ka 2024. gadā Putinam būs “tikai 72 gadi” jeb tikpat, cik šobrīd ir ASV prezidentam Donaldam Trampam. “Ja viņš būs labā formā, Putins var mēģināt noturēties pie varas,” uzskata Sprūds, bet piebilst, ka tas diez vai būs prezidenta amatā. “Putins diezgan stingri turas pie likuma burta, kas ierobežo prezidenta pilnvaru termiņu skaitu. Tādēļ, iespējams, tiks meklēti citi risinājumi.” Līdzīgā situācijā 2008. gadā jau tika veikta amatu rokāde, kad Krievijas prezidenta amatā tika apstiprināts Dmitrijs Medvedevs, bet Putins saglabāja reālu varu, ieņemot premjerministra posteni.
Ja tomēr Putins piekritīs pavisam aiziet no aktīvās politikas, pēc Sprūda domām, viņš noteikti parūpēsies vismaz par tādām garantijām, kādas savulaik saņēma Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, pirms atkāpās no amata par labu savam pēctecim. “Putins par katru cenu mēģinās nepieļaut, ka Krievijā pie varas nāktu Navaļnijs vai tamlīdzīgs “krievu Saakašvili” tipa politiķis, kurš varētu vērsties pret Putinu un viņa izveidoto sistēmu,” secina Sprūds.
Kremlim noderīgie idioti
Latvijā nereti ir izskanējis viedoklis, ka pēc Putina aiziešanas Latvijas un Krievijas attiecības varētu uzlaboties, bet Sprūds nav tāds optimists: “Nākamā līdera mērķis būs pierādīt, ka viņš ir vēl lielāks patriots par Putinu.” Tam piekrīt arī Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš: “Latvijas un Krievijas attiecību problēmas nevar skaidrot tikai ar viena cilvēka faktoru. Nedomāju, ka gadījumā, ja Putins vairs nebūs pie varas, mūsu attiecības ar Krieviju strauji uzlabosies, tās varētu pat pasliktināties.”
Pēc investīciju baņķiera Ģirta Rungaiņa domām, Latvijas un Krievijas attiecību dinamika šobrīd ir diezgan skaidri formulēta: “Krievijas interesēs ir šķelt mūsu sabiedrību, lai Latvija paliktu arvien vājāka un trūcīgāka. Maskava cenšas mūs izmantot kā Rietumu sistēmas Ahilleja papēdi, lai iedragātu Eiropas Savienības un NATO pozīcijas. Latvijā ir gana daudz naivu cilvēku, kas joprojām tic, ka jāveido bizness ar Krieviju un jāmēģina šajā tirgū kaut ko nopelnīt, lai gan pēdējo 25 gadu pieredze liecina par pretējo: nekādu ilgtermiņa biznesu ar Krieviju nav iespējams izveidot. Protams, ka Maskava tikai priecājas par šādu “noderīgo idiotu” aktivitātēm, piemēram, aicinājumiem vairāk mācīties krievu valodu.”
Rungainis uzskata, ka arī pēc “ABLV Bank” slēgšanas Krievijas bagātnieki turpinās meklēt veidus, kā izpumpēt naudu caur Latviju un citām valstīm. “Nauda vienmēr ir bēgusi no Krievijas un turpinās bēgt: kamēr tur ir šāds režīms un būtībā nav iespējams privātīpašums, jo jebkurā brīdī valdošā vara tev visu var atņemt.”
Putina fani Latvijā
18. martā Krievijas prezidenta vēlēšanas notiks arī Latvijas teritorijā, jo Latvijā dzīvo ap 55 000 Krievijas pilsoņu. Desmit gadu laikā viņu skaits ir divkāršojies: daļa ir iebraucēji, kas šeit ieguvuši uzturēšanās atļaujas, bet Krievijas pilsonību pieņēmuši arī daudzi vietējie. Galvenokārt tas noticis finansiālu iemeslu dēļ, jo pirmspensijas vecuma ļaudis izmantoja iespēju pretendēt uz Krievijas pensiju, kas tiek piešķirta krietni agrāk nekā Latvijā (pensionēšanās vecums Krievijā nav mainījies kopš padomju laika; tas joprojām ir 55 gadi sievietēm un 60 gadi vīriešiem, kamēr Latvijā tas pamazām tuvojas 65 gadiem).
Iepriekšējo vēlēšanu rezultāti liecina, ka Latvijā dzīvojošie Krievijas pilsoņi ir vēl dedzīgāki Putina atbalstītāji nekā Krievijas iedzīvotāji. Piemēram, 2012. gada prezidenta vēlēšanās Krievijā kopumā par Putinu nobalsoja 63,6% vēlētāju, bet Latvijā viņš saņēma pat 89% balsu. Līdzīga aina bija vērojama arī Valsts domes vēlēšanās 2011. gadā: Krievijā kopumā valdošā partija “Vienotā Krievija” saņēma 49% balsu, bet Latvijā par to nobalsoja 77% Krievijas pilsoņu.
