Viens otru izjūt un motivē! Jolantas un Kristapa pasakainais mīlasstāsts 2
Jolanta (25) un Kristaps (25) Roņi ir pazīstami vienpadsmit gadus, no tiem attiecībās – astoņus, bet laulībā – divus. Savos gados neierasti saprātīgi, atbildīgi un mērķtiecīgi jaunieši.
Skatoties uz šo apgaroto pāri, kuriem jau ir divas atvases, nāk atskārsme, ka mēdz būt indivīdi, kuriem piezemētība un dzīves viedums nāk nevis ar gadiem, bet piemīt jau kopš dzimšanas. Un, ja vēl dzīves ceļā izdodas satikt līdzīgu personību, var tapt patiešām stipra savienība.
Abi mīļotie mācījušies vienā augstskolā – Rīgas Tehniskajā universitātē. Kristaps – būvniecības programmā, bet Jolanta ieguva profesiju, saistītu ar produkta dizainu.
Šobrīd paralēli darbam nozarē Kristaps pasniedz lekcijas arī RTU jaunajiem būvniecības studentiem. Jolanta tikmēr bauda nesteidzīgus brīžus kopā ar bērniem, jo laiks skrien vēja spārniem: Viestardam jau drīz būs četri gadi, bet Voldemāram – pusotra. Lai gan karjera šobrīd atlikta malā, Jolanta vienalga rod laiku radošiem projektiem, kas viņai ir kā meditācija.
Draudzība jau tīņu gados
Tieši klasesbiedrenes dzimšanas dienas svinībās Jolanta satika Kristapu pirmo reizi. Viņa gremdējas atmiņās: “Kristaps šķita ļoti simpātisks. Raksturs tīņu vecumam pat pārāk pareizs. Tolaik nezin kāpēc biju iedomājusies, ka ar gudriem un kārtīgiem puišiem kopā ir garlaicīgi. Tomēr piefiksēju, ka Kristaps ir ļoti nopietns, intelektuāls un interesants sarunu biedrs.” Arī Kristaps Jolantu pamanīja uzreiz. “Atšķirīga, ar savdabīgu balss tembru un apburošām dziedāšanas prasmēm.
Viņai piemīt lauku meitenes vienkāršība, kas mani ļoti saista,” apliecina Kristaps.
Abus vieno arī tas, ka nekad nav bijusi īpaša vēlme pēc trakām ballītēm un klubiem. Viņus vairāk saista saturīgas sarunas domubiedru lokā.
Sākumā jauniešu starpā bija tikai draudzība. Daudz laika tika veltīts sarunām “Skype” un sarakstei ar īsziņām. “Ņemot vērā, ka bijām tīņi un dzīvojām 100 km attālumā, tas bija vienīgais iespējamais draudzības formāts. Dalījāmies attiecību pieredzē un atbalstījām viens otru kā draugi. Tā tas ilga gandrīz trīs gadus līdz 2011. gada vasarai, kad satikāmies Rīgas svētkos – Mežaparka Lielajā estrādē.
Sāka rasties izteiksmīgākas simpātijas, kas vairoja sajūtu, ka 100 kilometri attiecību veidošanai vairs nebūtu problēma. Sapratām, ka esam ļoti piemēroti viens otram, ar līdzīgām vērtībām un uzskatiem. Mūsu mīlestība uzplauka pamazām, ar vēstulēm un kautrīgās tikšanās reizēs,” ar nostalģisku smaidu stāsta Jolanta.
Neordinārās kāzas
Aizkustinošs bildinājums nāca pēc 4,5 gadiem attiecībās, bet pašas kāzas tika svinētas vēl pēc pusotra gada. Kristaps stāsta, viņi uzreiz apzinājās, ka nevēlas tradicionālas precības: “Ļoti gribējām ceremoniju priežu mežā un lai kāzās spēlē orķestris, kurā pats kādreiz, skolas laikā, biju piedalījies.
Ceremoniju vadīja un tajā dziedāja operdziedātājs Miervaldis Jenčs. Pēc ceremonijas viesiem bija orientēšanās, ko sagatavoja vedēji, bet mēs ar Jolantu devāmies mazā laivu braucienā pa Gauju, kā arī nošļūcām ar trosēm Siguldas piedzīvojumu parka “Tarzāns” Tiroliešu trasē. Jā, Jolanta to paveica ar visu kāzu kleitu! Pēc tam devāmies uz svinību vietu – sievas lauku mājām Piebalgas pusē.”
Jolanta piebilst – lai gan kāzu dienā bija lietains laiks un visi nakšņoja teltīs zem klajas debess, kāzas tika svinētas trīs dienas, un vēl pat līdz trešajai dienai viesu skaits bija visnotaļ kupls.
Pāra vecākajam dēlam kāzu dienā bija pusotra gada. Protams, svētku diena bija neaprakstāmi skaista un saviļņojoša, taču Jolanta atzīst, ka bērniņa dzimšanas brīdis ir daudz emocionālāks un spēcīgāks.
Tāpēc varbūt vajag precēties pirms bērniem, lai emocionāli saviļņojošākie notikumi vēl tikai seko.
Bērnu ienākšana ģimenē Jolantu un Kristapu tikai vēl vairāk satuvinājusi. “Protams, klāt nākusi milzīga atbildība, kas jauniešu ikdienā parasti nav tik liela. Taču ir daudz vieglāk, jo atbildību dalām līdzvērtīgi. Kristaps ir lielisks tētis!” vīru slavē Jolanta. Savukārt Kristaps kopš bērnu ienākšanas ģimenē vēl vairāk laika alkst pavadīt ar mīļajiem. Jāmācās tikai atrast balansu starp brīvo laiku un iespējām karjeras izaugsmei, kas nav viegls uzdevums.
Viena no attiecību atslēgām – savaldība
Jolantas un Kristapa attiecības balstās uz sarunām un atklātību vienam pret otru. Arī prasmi atzīt savu vainu un spēju atvainoties. Kristaps dalās pārdomās: “Laikam esam ļoti savaldīgi, jo tādu strīdu ar kliegšanām mums nav. Domstarpības risinām sarunās un, kas pats galvenais, neslēpjam tās no bērniem, jo, mūsuprāt, ir svarīgi viņiem rādīt piemēru un iemācīt risināt problēmas mierīgi un racionāli, nevis noslēpt šo sadzīves sastāvdaļu kaut kur vecāku guļamistabā.”
Mīļotie viens otru ļoti labi papildina un iedvesmo. Piemēram, Kristaps Jolantai ir iemācījis dalīties savos pārdzīvojumos un rūpēs, kas sākumā meitenei nepavisam nebija ierasts. Savukārt Jolanta ir palīdzējusi Kristapam, kurš agrāk bija visai kautrīgs un kuram bija grūti svešiem cilvēkiem skaļi paust savu viedokli, atvērties.
Brīvbrīžos ģimene ļoti labprāt spēlē galda spēles, ir arī kinomīļi.
Patīk būt pie dabas un ik pa laikam doties kādā ceļojumā. Nesenākais bija uz Rumāniju, kur pāris devās kopā ar bērniem – četratā. “Esam sapratuši, ka mums pašiem savā kompānijā ir vislabāk. Jūtamies diezgan pašpietiekami,” atzīst Jolanta.
Bija laiks vīt ligzdu
Kristaps stāsta, ka cilvēku burzma un sastrēgumi pilsētā viņu nekad nav saistījuši, drīzāk nesuši nospiedošu sajūtu: “Kad piedzima vecākais dēls, uzreiz sapratu: nespēju iedomāties, ka mani bērni varētu klīst pa Rīgas ielām. Tāpēc diezgan mērķtiecīgi sākām meklēt īpašumu ārpus Rīgas.
Paralēli tam sakārtoju darba jautājumu tā, ka varu strādāt attālināti. Tas patiešām ir liels izaicinājums – atjaunot trīsdesmitajos gados celtu māju. Bet viss notiek, gada laikā esam paspējuši paveikt patiešām daudz.” Turklāt īpašums Raunā ir labs kompromiss starp Rīgu un Piebalgu, kur dzīvo Jolantas vecāki.
“Kad devāmies skatīt māju, bija pavasaris un visas sētā atrodamās deviņas ābeles bija saziedējušas pasakainos ziedos. Sanāk, ka mani “uzpirka” ar ziediem!” ar smaidu stāsta Jolanta.
