Gunārs Nāgels: Pamattiesību mērķis ir mūs visus aizsargāt, ne tikai tos, kuri iekļaujas nosacītā “vairākumā” 0
Gunārs Nāgels, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Satversmes tiesa ir izvērtējusi Stambulas konvencijas atbilstību Latvijas Republikas Satversmei. Tiesa piektdien paziņoja savu spriedumu par šo Eiropas Padomes konvenciju, kuras mērķis ir novērst un apkarot vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, – konvencija esot atbilstoša Satversmei, vismaz tajos konkrētajos pantos, kurus tiesa bija lūgta izvērtēt.
Sprieduma praktiskā nozīme ir tāda, ka tagad būs ļoti grūti celt juridiskus iebildumus konvencijai, lai vēl atliktu tās ratifikāciju.
Latvija jau 2019. gada 28. novembrī bija parakstījusi konvenciju, bet tā stātos spēkā Latvijā tikai pēc Saeimas ratifikācijas.
Tāpat kā daži citi Satversmes tiesas spriedumi, arī šis izraisa asu pretreakciju. Piemēram, maija beigās tiesa sprieda, ka Varakļānu novada pievienošana Rēzeknes novadam neatbilst Satversmei.
Vēl nesen Satversmes tiesa sprieda par atvaļinājumu un pabalstu viendzimuma partneriem sakarā ar jaundzimušo bērnu.
Pirms sešiem gadiem tā lēma, ka Satversmei atbilst pienākums novietot Latvijas valsts karogu pie fiziskajām personām piederošām dzīvojamām ēkām, bet ka sods par šā pienākuma nepildīšanu Satversmei neatbilst.
Skaļais sašutums parasti ir vērsts pret pašu spriedumu, jo nepatīk tā saturs.
Tiesneši tiek apsaukāti dažādos nepatīkamos veidos; tiek apšaubīta Satversmes tiesas tiesnešu kompetence jurisprudencē. Retāk tiek pārrunāta Satversmes tiesas argumentācija, kāpēc pieņemts tieši tāds spriedums.
Jāatceras, ka viena no svarīgākajām Trešās atmodas prasībām bija tiesiska valsts. Valsts, kur var paļauties uz likumiem un kur ir “Viens likums, viena taisnība visiem”.
Satversmes tiesas spriedumi balstās uz Latvijas Republikas Satversmi un vispār atzītajiem cilvēktiesību principiem.
Ja nepatīk spriedums, tad nav jāapsaukā tiesa, bet jāmaina Satversme paredzētajā kārtā.
Galvenais klupšanas akmens ir Satversmes 8. nodaļa – “Cilvēka pamattiesības”. Satversmes sapulce nevarēja vienoties par šādām pamattiesībām, un tāpēc oriģinālā 1922. gadā pieņemtajā Satversmē ir tikai pirmās septiņas nodaļas.
“Cilvēku pamattiesības” tika iekļautas Satversmē tikai 1998. gadā. Atcerēsimies, ka pamattiesību mērķis ir mūs visus aizsargāt, ne tikai tos, kuri iekļaujas nosacītā “vairākumā”.
Satversmes tiesai būtu daudz vieglāks darbs, ja “Cilvēku pamattiesības” tiktu svītrotas no Satversmes, bet vai kāds patiešām vēlētos ierosināt sākt iet pa šo ceļu? Kas tad varētu būt nākamais solis?
