Foto: Polina Viljuna, Shutterstock, Dinas Antumas-Jansones kolāža

Vija Beinerte: Viens likums, viena taisnība visiem – vai patiesi? 109

Autore: Vija Beinerte, kinorežisore un esejiste

Reklāma
Reklāma
Pilnīga neveiksme! Eksperti nosaukuši 7 automašīnas, kuras kalpo uz pusi īsāku laiku nekā citas 15
Kokteilis
Valsts policijas šefam Armandam Rukam dienesta romāns: “Es ar šo sievieti dzīvoju kopā!”
Kokteilis
Vai Laura Grēviņa ir Guntara Rača meita? Iesaistītās puses komentējušas skandalozās runas 4
Lasīt citas ziņas

Nesen bija divi zīmīgi datumi: 15. maijs – Starptautiskā ģimenes diena un 17. maijs – Starptautiskā diena pret homofobiju, transfobiju, bifobiju un interfobiju.

Sestdien, 15. maijā, no 10 līdz 18 visā Latvijā notika Ģimenes dienas tiešsaistes svinības, kurās vairāk nekā septiņdesmit viesu gan klātienē Doma dārzā, gan pieslēdzoties translācijai no mājām dalījās pieredzē un pārdomās par tematu “Latvijas ģimene 21. gadsimtā – iespējas un izaicinājumi”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tie bija dažādu biedrību un apvienību pārstāvji, Latvijas vīru biedrības divpadsmit dibinātāji, amatpersonas, viedokļu līderi un ģimeņu pārstāvji no Rīgas, Dobeles, Talsiem, Liepājas, Madonas, Dagdas un citām Latvijas vietām. Sarīkojumu tiešsaistē varēja vērot feisbuka lapā “Par dabisku ģimeni” un portālos la.lv, nra.lv, asociacijagimene.lv, bet no pulksten 14 arī TV24.

Savukārt Viļņā notika Ģimenes dienas manifestācija, kurā valsts prezidents Ģitans Nausēda iepriekš ierakstītā video sveica Lietuvas tautu Starptautiskajā ģimenes dienā un pauda atbalstu dabiskām ģimenēm.

Atzīstot nepieciešamību rast tiesisku risinājumu arī viena dzimuma personu kopdzīves jautājumiem, prezidents uzsvēra, ka tas jādara, “ievērojot Lietuvas Republikas Konstitūcijas 38. pantu, kur teikts, ka ģimene ir sabiedrības un valsts pamats un laulība ir brīva savienība starp vīrieti un sievieti.”

“Kā Lietuvas Republikas prezidents es izmantošu savas pilnvaras, lai pārliecinātos, ka tā notiek,” teica Ģitans Nausēda.

Zīmīga detaļa: nodokļu maksātāju finansētie Latvijas ziņu kanāli par Ģimenes dienas svinībām Latvijā un Lietuvā nebilda ne pušplēsta vārda. Vēl vairāk – tajos Ģimenes diena netika pieminēta vispār.

Toties pirmdien, 17. maijā, sabiedriskie mediji jo dāsni atspoguļoja Starptautisko dienu pret homofobiju, transfobiju, bifobiju un interfobiju, pieminot 31. gadadienu kopš Pasaules Veselības organizācija deklasificēja homoseksuālismu kā garīga rakstura traucējumu.

ekrānuzņēmums/twitter

Arī ministru prezidents Krišjānis Kariņš uzrunāja savus sekotājus tviterī: “Atzīmējot starptautisko dienu pret homofobiju, transfobiju un bifobiju, atcerēsimies, ka iecietība un cieņa citam pret citu ir galvenais ceļš uz mūsu kopīgo izaugsmi un attīstību.”

Aicinājums cienīt citam citu, gluži tāpat kā pamudinājums dzīvot mierā un saticībā skan jauki. Ja vien tā nav vienvirziena prasība.

Ieskatoties nesenā pagātnē, rodas jautājums: vai tad mēs nedzīvojām daudz lielākā mierā un saticībā līdz pat pirmajam Rīgas “praidam”?

Homoseksuāli dzimumsakari Latvijā bija dekriminalizēti, un sabiedrība bija gluži vienaldzīga pret to, ko citi cilvēki dara savās guļamistabās. Līdz tam brīdim, kad viņi to sāka demonstrēt uz ielas – mūsu bērnu acu priekšā. Kam tas bija vajadzīgs un kādam nolūkam?

“Mozaīkas” pārstāvis J. Lavrikovs nesenā publikācijā “Delfos” raksta: “Satversmes tiesas spriedums nav mūsu cīņas beigas, bet tas ir nozīmīgs un pozitīvs pagrieziens.”

Tātad mums tiek atklāti pateikts: notiek cīņa. Ne vairāk, ne mazāk.

Un vēl šai rakstā ir teikts: “Homofobijas sērga kulminēja 2005. gadā, kad konservatīvais Saeimas vairākums iecementēja homofobiju mūsu valsts pamatlikumā, papildinot Satversmes 110. pantu ar laulības definīciju kā savienību starp vīrieti un sievieti.”

Reklāma
Reklāma

Atkal jautājums: vai tad Satversmes papildinājumi atļauj vajāt, nicināt vai diskriminēt homoseksuāļus? Nē! Homoseksuāļi tur netiek pat pieminēti! Tur tikai ir teikts, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Viss!

Taču J. Lavrikovs šo formulējumu sauc par homofobisku. Un ja es ar šo formulējumu esmu pilnīgi vienis prātis, tad iznāk, ka es pēc J. Lavrikova domām esmu homofobe.

Pagaidām Latvijā likums neļauj mani par to represēt. Taču tīmekļa komentāros apsaukāta esmu jau visādiem vārdiem.

Man saka: jā, LGBT lieto vārdu “cīņa”, taču tā ir cīņa par līdztiesību. Labi. Bet vai tad šī cīņa jau nav izcīnīta līdz loģiskam galam? Tagad Latvijā ikviens homoseksuāls cilvēks var dzīvot kopā, ar ko grib, un sēdēt, cik augstos valsts varas krēslos vien grib, – cienīts, ieredzēts un novērtēts pēc saviem nopelniem, ja vien viņam tādi ir.

Tālāka cīņa manuprāt ir bezjēdzīga, jo nevis cilvēki, bet Dievs (vai daba, ja tā kādam tīk labāk) ir lēmis, ka divi viena dzimuma cilvēki tīri bioloģiski nevar laist pasaulē savu kopīgu bērnu.

Mana pārliecība ir tāda, ka ģimenes tiesības ir jāatvasina nevis no pieaugušo iegribām, bet no bērna tiesībām uzaugt dabiskā ģimenē, kur viņam ir tētis (vai vismaz audžutēvs) un māmiņa (vai vismaz audžumāte), nevis “vecāks nr. 1” un “vecāks nr. 2”.

Un to, ka bērnudārzos tiek iecerēti bīstami eksperimenti ar bērnu dzimumidentitāti, es uzskatu vienkārši par noziegumu. Jo tie var izvērsties par lielu un nelabojamu nelaimi pusaudža gados.

Gluži tāpat kā eksperimenti ar pusaudžu iesaistīšanu “zinātniskos pētījumos” par dzimumu identitātes jautājumiem, kādus Latvijā mēģināja īstenot “Mozaīka”, vācot datus par Latvijas skolēnu seksuālo orientāciju. Turklāt to nesaskaņojot ar viņu vecākiem un izglītības iestāžu vadību.

Man saka: “Homofobs” nav lamu vārds, tāpat kā “klaustrofobs” nav lamuvārds. Vai tiešām? “Homofoba” salīdzinājums ar “klaustrofobu” manuprāt nav korekts.

Pirmkārt, “klaustrofobija” ir medicīnas, bet “homofobija” – ideoloģijas termins.

Otrkārt, “klaustrofobijas” nozīme ir pilnīgi skaidra; turpretim ar “homofobijas” nozīmi katrs var rīkoties gluži brīvi un patvaļīgi.

Un treškārt, par klaustrofobiju vēl neviens cilvēks nav ticis represēts, bet par homofobiju ir.

Nesen Vācijā tika tiesāts (un notiesāts!) kāds mācītājs. Par ko? Homoseksuāļus, kas dievkalpojuma laikā bija iebrukuši baznīcā, piedauzīgi uzvedušies un traucējuši dievkalpojuma norisi, viņš bija nosaucis par “Kristofera ielas noziedzniekiem” (“Christopher Street Day” – Berlīnes “praida” nosaukums), bet viņus aizsargājošo “džendera ideoloģiju” – par “mēsliem” un “uzbrukumu Dieva radīšanas kārtībai”.

Nekārtību cēlējus no baznīcas izraidīja policija. Bet mācītājs tika notiesāts par “naida runu”! Pirmās instances tiesa viņam piesprieda trīs mēnešus cietumā vai 8100 eiro naudas sodu.

Nav dzirdēts, ka Eiropā, Kanādā vai ASV kāds būtu notiesāts par kristiešu baznīcu apgānīšanu, kur nu vēl par apgalvojumu, ka kristietība ir mēsli.

Nesen pazīstams latviešu reanimatologs televīzijas intervijā apgalvoja, ka “reliģija ir visa ļaunuma sakne”, taču neviens konservatīvais par to necēla trauksmi, respektējot šā cilvēka tiesības paust savu viedokli.

Tikmēr 17. maija publikācijā ES komisāre Dalli raksta: “Mums ir jādara tas, kas ir morāli pareizi — jāievēro starptautiskās un Eiropas tiesības un pat jāiet tālāk, tādējādi nodrošinot, ka ikviens var brīvi noteikt pār savu seksualitāti un dzimumu.”

Vai tā vairs ir cīņa par līdztiesību? Man jau neviens nejautā, vai es esmu ar mieru, ka jebkurā publiskā sieviešu tualetē vai ģērbtuvē turpmāk varēs ienākt vīriešu dzimuma persona, kas pati sevi būs brīvi noteikusi par “sievieti”!

Un ja es par to izteikšos, mani tūlīt nosauks kaut kādā modernā sliktā vārdā un sāks apkarot visas manas dzimtās valsts un visas Eiropas mērogā.

Uz Latvijas Republikas Ministru kabineta sienas ir lasāms uzraksts “Viens likums – viena taisnība visiem”.

Kurpretim Eiropā jau labu laiku ir vērojama bīstama tendence – konvencijas, rekomendācijas un pat likumi tiek rakstīti tā, lai nodrošinātu īpašas tiesības minoritātēm, padarot sabiedrības vairumu par apspiestu grupu.

Vēsture māca, cik postīgas ir šādu lēmumu sekas.

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.