“Krievu laika variants, kad figļi migļi varēja taisīt”. “Viesaku” redzējums par taisnīgāku dzīvi laukos 0
Latvijā, iespējams, vislabākā medību apgabala saimnieki Gunta Cunska un Agris Klimanovs vienlaikus ar jau agrāk izvērsto briežkopību, putnkopību un truškopību Jumurdas pagastā pirms pieciem gadiem sāka šķirnes gaļas liellopu audzēšanu ar bioloģiskajām metodēm.
– Kā šobrīd kopumā attīstās dzīve laukos?
Agris Klimanovs: – Absolūti nenormāla un nepareiza ir nodokļu politika attiecībā uz zemi. Ražotāju neuzskata par ražotāju, ja notiek saimniecības attīstīšana – ja saražojam 50 teles un atstājam tās savā saimniecībā, nevis kādam pārdodam. Ražošana skaitās tikai pārdotais. Tālavas taurētājā ir skaisti vārdi – Mans zelts ir mana tauta. Kopš 1990. gada laukos dzīvojošā tauta ir pilnīgi aizmirsta. Ikviens laukos, kā māk, tā dzīvo un attīstās. Mēs runājam par lauku izaugsmi, par Latvijas attīstību – muļķības!
Atsevišķa tēma ir, cik lietderīgi un kur iegulda no Eiropas Savienības saņemtos miljardus eiro. Cik lielā mērā laukos ir mazinājies iedzīvotāju skaits, cik mazinājies saimniecību skaits, cik ir palicis strādātspējīgu cilvēku? Un vissvarīgākais – cik latviešiem un Latvijas lauku cilvēkiem patlaban šeit pieder zeme? Kāda ir nākotne? Šeit būtu tukša vieta ar atsevišķu pilsētnieku atpūtas mājām. Vairāk nekas laukos nav paredzams, prognozējams. Pirtiņa, dīķītis, vieta, kur pavadīt brīvdienas un kačāt savas pravas, protams. Bet, ka kāds var atgriezties, sākt savu biznesu…
Nākamais. Patlaban visi lepojas, ka par neapstrādātu zemi ir jāmaksā dubults zemes nodoklis – 3%. Daudzas lauksaimniecības zemes ir aizaugušas ar 10–15 metru augstiem kokiem. Paskaidrošu – katram cilvēkam, kad viņš nopērk lauku zemi, ir robežplāns. Tā specifikācijā ir iezīmēts, piemēram, 10 ha lauksaimniecības zemes. Īstenībā lauksaimniecības zeme ir 7 ha. Kādreiz bija 10 ha platībā, vēlāk aizaugusi. Protams, var gatavot taksāciju, transformēt par meža zemi, tomēr tad pagastiem peļņa ies garām. Tie rupji izmanto situāciju, lai kāstu naudu. Vienlaikus neviens naudu nekāš no atpūtniekiem, kas neveic lauksaimniecisko ražošanu. Viņiem ir vasaras māja un zeme 30–40 ha platībā. Kas notiek? Jūnijā zāli vienkārši nosmalcina. Saņem vēl atbalstu. Atbalsta nosacījumi pašos pamatos ir pilnīgi ačgārni.
Paiesim tālāk. Ar ārzemniekiem pilna Latvija. Vērtēsim zemes gabalu, ko ārzemnieks nopērk mūsu apvidū, teiksim, 20 ha zemes, no kuras 6–7 ha ir LIZ. Kurš ir atbildējis, kādā veidā šo zemju lielākā daļa, ieskaitot meliorētās zemes, ir apmežotas? Sastāda mežu, un lauksaimniecības zemes vairs nav, meliorācijas sistēmas arī ir sabeigtas.
Varu ļoti daudzus piemērus parādīt, ka ārzemnieki un arī vietējie cilvēki zemes nopļauj un zāli sasmalcina. Ārzemnieki mūspusē ar lauksaimniecību nekad nenodarbosies. Viņu mērķis ir mežkopība, daļu lauku appļauj, ražošanā neizmanto. Ja lauksaimniecības zeme ir mazāk nekā 50%, tad papildu pūliņi nav vajadzīgi. Piemēram, ja no 20 ha 9,9 ha ir lauksaimniecības zeme, darījumu pagastā vienā dienā var nokārtot. Ja īpatsvars būs lielāks nekā 50%, tad ir vajadzīga lauksaimnieka izglītība un jāizpilda citi nosacījumi. Runa ir par nodokļu politiku – zviedrs zemi ir appļāvis, ir saņēmis subsīdijas, viņam vispār ne par ko nebūtu jāmaksā, ja neattīsta lauksaimniecisko ražošanu.
Gunta Cunska: – Vienmēr ir kāds procents lauksaimniecības zemes, ko nevar apstrādāt. Mums tā ir aptuveni par 90% apstrādāta, taču viens gabals ir ar nosaukumu, piemēram, Strautiņi, otrs – Pumpuri. Man liek papildu nodokli uz katru atsevišķo zemes gabalu ar konkrēto kadastra numuru.
A.: – Mums ir trīs zemes platības, ko apmežojām. Viens īpašums, kur akmeņu lauks un nevar zemē lāpstu iedurt, apmežots ar egli un priedi, un visu laiku par to maksājam 3% nodokli. Šī zeme lauksaimniecībā nav izmantojama. Tā nav arī auglīga, piecas smilgas, kas aug uz akmeņiem, arī lopam nekādu labumu nedos. Apart, sastrādāt šo akmeņu lauku nevar. Otra līdzīga platība, kur agrāk bija kāpa, ir tīra smilts. Barību izaudzēt nevar, reljefaina, nav arama un pļaujama, to apmežojām. Ir citu īpašnieku lauki, kur meliorētās platības ir nostādītas ar bērziem un eglēm. Viss kārtībā. Nodokļu politika pret ārzemniekiem ir pilnīgi lojāla! Ja viņiem uzliktu normālus nodokļus, viņi te nelīstu. Patlaban viņiem nav 3% nodoklis jāmaksā. Viņi nosmalcina pļavu, un viss kārtībā.
– Kā šo politiku veidot taisnīgāku?
– Subsīdijas būtu jāpiemēro atšķirīgi. Ražotājiem tām būtu jābūt lielākām. Subsīdijām būtu jābūt pieejamām par visiem tiem punktiem, kur ražotājs attīsta savu ražošanu. Kāpēc mēs patlaban runājam par jebkura cita veida uzņēmumu, kas, pieņemsim, ražo aizkaru stangas? Mēs runājam, ka viņu peļņa paliek uzņēmumā. Mūsu peļņa ir izaudzētie lopiņi. Tā ir ražošanas vērtība. To neņem vērā. Lai cilvēks varētu saņemt to pašu bezakcīzes degvielu, viens otram govis starp firmām pārdod, bīda kaut ko, lai gūtu vajadzīgos naudas ienākumus no ha. Esmu spiests savus paša audzētos lopus kādam pārdot un no kāda nopirkt atpakaļ. Lai it kā palielinātu ganāmpulku. Kāpēc ir vajadzīgas šādas fiktīvas darbības?
G.: – Nereti, kad šaurākā lokā runājam ar dažādu valsts iestāžu cilvēkiem, mums dod mājienu – esat prātīgi, var taču ienākumus no ha sashēmot. Ir patīkami redzēt, ka institūcijas gatavas strādāt zemnieku labā. Tomēr izveidotā kārtība morāli grauj cilvēku! Tas ir krievu laika variants, kad figļi migļi varēja taisīt.
Foto Uldis Graudiņš
– Laukos darbojaties vairāk nekā 20 gadus un esat guvuši atzīstamus rezultātus vairākos virzienos. Kad, jūsuprāt, gaļas liellopu audzēšana kā atsevišķa nozare saimniecībā kļūst ienesīga?
A.: – Biznesu ar gaļas liellopu audzēšanu nelielā daudzumā nevar uztaisīt. Jābūt vismaz vienam kaujamam un pārdodamam lopiņam ik dienu. Tas ir minimumu minimums, un tikai tad var sākt kaut ko domāt. Tas nozīmē 350 ražojošās govis ganāmpulkā. Mēs uz to patlaban ejam. Zemes platība mums ir pietiekama.
G.: – Mums 160 ha platībā ir bioloģiskās pļavas, pavisam 700 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kur neko citu kā vien zāli audzēt nevar.
A.: – Lauki ir ļoti zemas kvalitātes, ar zemu auglību. Protams, ik gadu cenšamies zemes platību palielināt. Zeme mūspusē maksā aptuveni 1000 eiro/ha. Pērkam gan mežus, gan laukus. Kopējā platība mums patlaban ir aptuveni 3500 ha, pavisam apsaimniekojam medību apgabalu 13 000 ha platībā.
G.: – Neuzskatām to par biznesu, tas ir dzīvesveids. Bioloģisko saimniekošanu SIA Viesaki sākām 2015. gadā, kad izveidojām atsevišķu ganāmpulku. Mana privātā saimniecība ar gaļas liellopu nozari sāka darboties 2013. gadā.
– Vai bez piešprices no meža nozarē gūtajiem naudas ienākumiem varētu nodarboties ar lauksaimniecības biznesu?
A.: – Tad nenotiktu saimniecības izaugsme, bet izdzīvot varētu. Nav pieļaujams, ka darbs un dzīve laukos ir subsīdiju bizness. Labi, ja ir papildu naudas ienākumi saimniecības izaugsmei. Mums jēdziens peļņa patlaban neeksistē. Visus naudas ienākumus ieguldām uzreiz saimniecībā. Piemēram, 50 metru žoga rullis maksā 60–70 eiro. Esam iežogojuši briežu dārzu 500 ha platībā, žogs ir 13 km garš. Cenšamies lopiem dot visas vajadzīgās minerālvielas, sāli. Bļoda maksā vairāk nekā 100 eiro, uz katru grupu ik nedēļu vajag vienu bļodu. Mums ir sešas grupas. Tā ir apaļa summa. Gaļas liellopu audzēšanai būtu jābūt ļoti ekonomiskam biznesam ar ļoti maziem naudas līdzekļiem. Būvēt par 5000 eiro nojumes ir nepareizi. Ir daudz piemēru, ka govs nāk līdzi šķūnī vien tad, kad tajā dabū iekšā teļu. Tā ir nevajadzīga resursu tērēšana. Govīm labāk ir augt un kasīt sānus zem desmit kuplām eglēm. Novietnes ir vajadzīgas atnešanās laikā. Tad uzliek nožogojumu, teliņš ir sausumā, drošībā pie mātes, katram izveido 12 m2 platību, kur dzīvot trīs četras dienas. Vislielākā problēma ir dzimšanas laiks – aprīlis, kad ir ļoti daudz dubļu. Esam spiesti laist bulli nedaudz vēlāk, lai dzemdības pārceltu uz aprīļa vidu.
– Vai apdrošināt dzīvniekus?
G.: – Neapdrošinām. Esam šķirnes dzīvnieku audzētāju saimniecība. Vēlamies pārdot dzīvniekus galvenokārt audzēšanai. Noteikti ar 100% tīriem radu rakstiem.
A.: – Nevēlamies izdevīgumu pierādīt ar kādu bojā aizgājušu dzīvnieku. Faktiski jau bojā dzīvnieki neaiziet. No šķirnes dzīvniekiem 25% ir atdodami kā šķirnes dzīvnieki. Ja vēlas būt godīgs pret pircēju, vairāk pārdot nevar. Jāseko līdzi to augšanas gaitai, tostarp svaram. Mēs vērtējam arī pārdošanai paredzētos dzīvniekus. Tiem ir jābūt ar labu raksturu. Mums ir, piemēram, jaunais pašu bullis Bonaparts, izcils pēc eksterjera, tomēr bailīgs. Domāju to iežogot mazā aplokā, lai pierastu, lai tam nav kur aizbēgt un lai nāk pie rokas.
G.: – Mums ir stulbs variants. Ja esi mājražotājs, ir ierobežots daudzums, ko drīkst ražot. Ir ierobežotas iespējas pārdot ražotos produktus, mēs paši to nevēlamies darīt.
– Kā plānojat attīstīt savu saimniecību?<
A.: – Patlaban gaļu, tostarp arī meža dzīvnieku gaļu, pārstrādājam nelielā daudzumā. Bez ES atbalsta nopirkām modernas pārstrādes iekārtas.
G.: – PVD darbiniece teica, ka mazās ražotnes cenšas vērt ciet. Tām būs jāizpilda daudz tādu papildu prasību, ko mazais ražotājs nevar atļauties. Agris seminārā skaļi pateica – mazajam ražotājam praktiski neiespējami dabūt oficiālu atļauju konservu ražošanai, tomēr vienlaikus internets ir pilns ar šo produktu pārdošanas sludinājumiem… Vai viņi darbojas nereģistrēti?
A.: – Tā ir tēma, par ko patlaban īpaši nevar atļauties runāt. Visi cilvēki, kam ir zelta rokas, kas māk darboties, tiek žņaugti. Cilvēku čakarēšana nebeidzas ar zemes nodokli. Laukos ar projektiem iegulda milzīgu naudu. Mēs šos projektus neīstenojam. Ja nav pietiekami liels bilances apgrozījums, tad nevar ražošanu attīstīt ar ES naudas palīdzību. Ir jau vēl otra puse – labi, šo naudu saņemšu. Tad ir jāizpilda diezgan strikti nosacījumi – jāpaliek biznesā noteiktu laika posmu un tas jākāpina par 30%. Piecos gados, esmu drošs, mani aizklopēs ciet, jo vienu vai otru prasību, kas būs mainījusies, nevarēšu izpildīt. Tad nauda būs jāatmaksā. Nedrīkstētu traucēt darboties šos piecus gadus. Problēma – pirms diviem gadiem nebija nosacījumu gaļas konservu ražošanai, patlaban jau ir nezin kādas prasības jāizpilda. Jābūvē bezmaz rūpnīca.
G.: – Vienlaikus tirdziņā kūpinātu gaļu pārdod zem klajas debess.
A.: – Vēl viena problēma: lai es kā mājražotājs uztaisītu desu un pārdotu, man gaļa ir jānopērk kautuvē. Šeit ir pirmā pretruna – ko tad es no kautuves saņemšu? Nelikvīdus, ko kautuve nevar eksportēt un ko visi Latvijas ražotāji pērk! Pērk ne par gaļas iepirkuma cenu 1,20–2 eiro, bet pulka dārgāk. Nelikvīdus. Kāpēc man ražošanā ir jāizmanto nelikvīdi? Ir jāražo pašiem tik daudz, lai ne ar vienu nav jāsaistās.Patlaban vairumbāzē mēs nevaram muguras speķi nopirkt. Nav mīksts, neder.
Mēs virzāmies uz gaļas produktu ražošanu. Esam netipiski, neiekļaujamies daudzos rāmjos. Savulaik reģistrējām medījumu pirmapstrādes vietu. Patlaban griesti esot pārāk zemi, lai gan produkcija, darba apstākļi ir labi. Mums patīk dzīvot laukos un sevi “spīdzināt” – tāpēc nodarbojamies ar lopkopību.
Visu rakstu, kā arī citus lauksaimnieku stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
