Viens iedzīvotājs = viens miljons eiro 1
Demogrāfiskā situācija ekonomikas attīstību ietekmē trijos veidos. Pirmkārt, kā darba tirgū pieejamā darbaspēka daudzums. Otrkārt, kā iekšējā tirgus apjoms – jo vairāk iedzīvotāju, jo vairāk arī pircēju un patērētāju, gan jāpiebilst, ka lielu lomu spēlē arī pircēju ekonomiskās iespējas.
Trešā būtiskā ietekme ir pensiju sistēmas stabilitāte. Lai šī sistēma būtu stabila, katrai nākamajai paaudzei, kas ienāk darba tirgū, būtu jābūt skaitliski lielākai vai vismaz vienādai ar iepriekšējo paaudzi, šādā veidā nodrošinot, ka 1. līmeņa pensiju sistēmas uzturēšanas slogs, kas veidojas no nomaksātajiem sociālajiem nodokļiem, uz katru strādājošo vismaz nepieaug.
Lieki teikt, ka Latvijā vismaz pēdējos pārdesmit gadus notiek tieši pretējs process – katra nākamā paaudze darba tirgū ir mazāka par iepriekšējo.
Demogrāfs Ilmārs Mežs sarunā ar “Latvijas Biznesu” uzsvēra, ka saskaņā ar igauņu demogrāfu aprēķiniem, katrs iedzīvotājs visas dzīves laikā ienes kaimiņvalsts ekonomikai vienu miljonu dolāru. Jādomā, ka arī Latvijā šie skaitļi ir līdzīgi, jo arī abu valstu ekonomikas ir līdzīgas.
“Tieši šī fakta apzināšanās ir bijusi pamatā Igaunijas valdības uzsvērti dāsnajam atbalstam ģimenēm ar vairākiem bērniem. Proti, Igaunijā daudzbērnu ģimeņu nabadzības līmenis ir zem valstī vidējā, mums – pretēji.
Latvija ģimeņu ar bērniem atbalstam tērē, maksimums, 1,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet Igaunija tērē šim mērķim par veselu IKP procentu vairāk. Šādas tālredzīgas politikas rezultāts būs tas, ka pēc vienas vai vairākām paaudzēm demogrāfiskā situācija un attiecīgi arī darbaspēka pieejamība ekonomikā būs radikāli labāka.
Runājot par izaicinājumiem, ko demogrāfiskā situācija rada pensiju sistēmai, Latvijā pazīstamākais demogrāfs teica, ka “situācija kļūst arvien izaicinošāka, strādājošo skaita attiecība pret pensionāru skaitu arvien pasliktinās.
Ekonomisti par to uztraucas visu laiku, tikai atšķirībā no demogrāfiem ekonomistiem principā ir vienalga, kādas tautības darbaspēks būs tas, kas aizpildīs darba vietas. Demogrāfi uz šo problēmu skatās citādi. Un situācija īsumā ir šāda – situācija ar katru gadu kļūst nelabvēlīgāka un jautājums, kurā tieši gadā – 2040., 2050. vai 2060. – vadzis lūzīs, patiesībā nav būtisks.
Svarīgi ir apzināties, ka tas ir tikai laika jautājums un vadzis lūzīs agri vai vēlu.
Un šobrīd nekas netiek darīts, lai situāciju atvieglotu.”
Ģimeņu ar bērniem un sieviešu diskriminācija
Kopumā, pēc I. Meža domām, Latvijas valsts demogrāfisko politiku spilgti raksturojot šādi fakti. “Valsts nemaksā sociālās iemaksas no vecāku pabalstiem atšķirībā no, piemēram, bezdarba vai slimības pabalstiem. Tas praktiski nozīmē, ka sievietēm, kurām piedzimst bērni, tiek apzināti veidots mazāks sociālais uzkrājums. Būtībā to varētu dēvēt par sodu, ko saņem par bērnu dzemdēšanu, jo šādas politikas rezultāts būs ievērojami mazākas pensijas šīm sievietēm.
Tas ir vienkārši brēcošs dzimumu diskriminācijas gadījums, ko varēja labot vai nu šajā, vai iepriekšējā budžetā, taču tas netika izdarīts politisku iemeslu dēļ. Proti, Finanšu ministrija, kuru pārvalda “Jauna Vienotība”, izjūt politisku greizsirdību pret “TB”/LNNK, kas veido ģimeņu politiku, un nevēlas, ka visi lauri šajā jautājumā tiek nacionāļiem, tādēļ nepiekrīt veikt nepieciešamās izmaiņas likumdošanā.
Šī iemesla dēļ visām sievietēm, kas dodas bērna kopšanas atvaļinājumos, jārēķinās ar to, ka viņu pensijas būs jūtami mazākas. Tieši tāpat var pieminēt, ka šī gada budžetā atradās 30 miljoni eiro, lai atbalstītu tos mazo algu saņēmējus, kuriem nav bērnu, bet neatradās praktiski nekas, lai palīdzētu ģimenēm ar bērniem.
Tas liecina, ka, no praktiskā viedokļa vērtējot, ģimeņu un demogrāfijas jautājumi ir nevis prioritāte, kā mēdz izteikties politiķi, bet gan antiprioritāte.
Esmu pat dzirdējis tādu politiķu viedokli, ka pēdējos gados ģimeņu atbalstam piešķirts pārāk daudz naudas, tādēļ šobrīd vairs nevajagot. Taču, ja salīdzina valstu datus “Eurostat”, tad redzam, ka 2017. gadā Latvija bija sestā no beigām tajā, cik līdzekļu tiek tērēts ģimeņu politikai. Ņemot vērā, ka pēdējos divus gadus nekādi uzlabojumi šajā jomā nav bijuši, jaunie dati droši vien uzrādīs, ka būsim vienā no pēdējām vietām ES, tur, kur bijām agrāk,” skarbs savā vērtējumā ir I. Mežs.
Visi nestrādās jaunuzņēmumos
Savukārt Saeimas Ilgtspējīgās attīstības komisijas vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis, vērtējot, kā demogrāfiskā situācija ietekmē darba tirgu un ekonomikas attīstību, uzsvēra, ka šāda situācija nosaka nepieciešamību pēc tradicionālajām ekonomikas nozarēm – tradicionālās rūpniecības un pakalpojumu sektora.
“Jaunuzņēmumi ir jaunu cilvēku nodarbošanās, tur būs grūti atrast cilvēku, kas vecāks par četrdesmit gadiem. Turklāt, pat ja tādi tur būtu, cik tad lieli ir veiksmīgākie “jaunās ekonomikas” uzņēmumi? “Mikrotik”, “SAF tehnika”, “Draugiem” ar visiem saviem apakšuzņēmumiem, “HansaMatrix” – tie visi ir uzņēmumi, kas ražo lielu pievienoto vērtību, taču tur strādā no 80 līdz varbūt 200 cilvēkiem.
Salīdziniet to ar VEF, kurā savulaik strādāja 12 tūkstoši, vai citiem padomju laika ekonomikas flagmaņiem, kas arī nodarbināja tūkstošus. Proti, visiem vietas jaunuzņēmumos vienkārši nepietiks, pat ja četrdesmitgadniekiem vai piecdesmitgadniekiem izdotos tajos iekļūt.
Jau pats šis fakts nozīmē, ka Latvijai nepieciešams pietiekami liels tradicionālās rūpniecības un pakalpojumu, kā arī lauksaimniecības sektors, kas rada lielu skaitu darba vietu. Diemžēl šo jomu attīstībā nekas būtisks darīts netiek, viss notiek tādā kā pašplūsmā un nešķiet, ka valsts apzinās šo faktu,” saka V. Dombrovskis.
No darba uz darbu
Par to, cik saspīlēta ir situācija darba tirgū, liecina arī nesenā konference par sociālo partneru prasmju fondiem Eiropā. LDDK ģenerāldirektore Līga Meņģelsone uzsvēra, ka nākotnē darba tirgū ienākošo skaits būs daudz mazāks nekā darba tirgu atstājušo skaits.
Meņģelsone paziņoja, ka ir jāmeklē efektīvi risinājumi, no kuriem viens varētu būt pāreja no sistēmas “no bezdarba uz darbu” uz sistēmu “no darba uz darbu”, proti, radikāla bezdarba pabalsta laika samazināšana kombinācijā ar pasākumiem, kas palīdzētu atrast jaunas darba vietas. Šādas sistēmas izveidošana strādās ilgtermiņā, ko ir pierādījusi arī citu Eiropas valstu pieredze, uzsver L. Meņģelsone.
