Viens Dens 0
Bet karš ir pavisam tuvu. “Jāiet pārbaudīt, vai tiešām tā ir!” Ferdināns uzsauc čomam Artūram un metas pieteikties armijā, turklāt skriešus! Piepeši viņš un viņam līdzīgie ir noķerti kā slazdā. Vārti aiz civilajiem aizcērtas, un tūlīt mūsu priekšā ir lappuses, kas kara bezjēdzības spilgtuma ziņā droši var mēroties ar Hašeka līdz asarām smieklīgo “Šveiku”, skarbo Remarka “Rietumu frontē bez pārmaiņām” un krāsaino Bābela “Jātnieku armiju”. Mēs ik uz soļa sastopamies ar izteiksmes pērlēm: “…bliezt mums virsū tieši krūtīs pašā ceļa vidū, pat neatnākot aprunāties, te bija liela starpība, lai neteiktu bezdibenis…”
“Vai ar šiem cilvēkiem bija noticis kaut kas ārkārtējs? Es to nejutu, nemaz ne. Droši vien nebiju pamanījis…”
“Šādā situācijā nevar darīt neko citu kā vienīgi laisties lapās.”
“Vēl nekad nebiju juties tik lieks kā starp visām šīm lodēm un saules gaismu. Milzīga, pasaules mēroga ņirgāšanās.”
Kara tēlojums ir tāds, ka, šķiet, par to būs visa grāmata. Taču pēc pārdesmit lappusēm viss ir cauri, ir tikai sekas. Nojūgšanās. Klejojumi citos kontinentos. Klejojot vienu otru sastop. “Viņš jau trīs gadus bija nodzīvojis šeit viens pats, ar skudrām, dažām mazām dīvainībām un vecām avīzēm, turklāt viņam bija briesmīgs spāņu akcents, tik stiprs, ka šķita – bez viņa runā vēl kāds…” Āfrika, Amerika. Absurds skatījums uz Ņujorku. Ferdināns ir kā dzīvnieks ar apziņu, pie tam visai lielu, taču šī ķermeņa un valodas saspēle Selīnam ir krietni atšķirīga no citu rakstnieku tēlotā. Latviešu literatūrā par šādu iespēju nedaudz atgādina nesen iznākušais, konkursos gan nominētais, gan godalgotais Gunta Bereļa romāns “Vārdiem nebija vietas”. Tiesa, Bereļa tēlotajam Tušam apziņa ir viscaur reducēta līdz minimumam, bet Bardamī tā ir mainīga atkarībā no apstākļiem. Arī Selīna romānā fizioloģijai prāva vieta, sievietes kauču ilgotas, tomēr pārsvarā der instinktu apmierināšanai. Tāpēc sievietes no attiecīgā vīrieša gabala aizslīd, šim nesaprotot, kāpēc.
Atkal Parīzē. Tā kā Ferdināns Bardamī lielu daļu romāna uzturas vai nu “traķenēs”, vai pustraķenēs, vai ap tām, grāmatā ievērojama vieta atvēlēta psihiatrijai. Jau daudz vēlāk, 20. gadsimta vidū un pēc tam, redzam, ka liela daļa franču rakstnieku ar diezgan lielu entuziasmu ir gan paši apzināti ļāvušies psihoterapijai, proti, tās “krutākajiem” paveidiem – psihoanalīzei ar gulēšanu uz kušetes un dinamiskajai psihoterapijai, gan reflektējuši par to savos darbos, aizejot līdz pat psihoanalīzes un filosofijas kopīgo taku izpētei ar “visu” Žaku Lakānu (1901 – 1981).
Atšķirībā no psihiatrijas, kas vismaz agrāk praktiski vienmēr paredzēja zāļu izrakstīšanu un lietošanu, psihoterapijā pārsvarā strādā bez zālēm ar (lasi: runā ar) pacientu afektiem, pašnovērtējumu, prasmi rūpēties par sevi un attiecībām ar citiem cilvēkiem. Ja uz Ferdinānu Bardamī paskatās šādā koordinātu sistēmā, anamnēze parādās kā uz delnas. Proti, paralēli šī romāna nosaukumam nāk prātā kādas Kšištofa Zanusi filmas nosaukums: “Dzīve kā nāvīga slimība, iegūta dzimumceļā” (2000). Attiecībām ar citiem cilvēkiem ir radīts mīklains un izplūdis Robinsons, par ko neuzzinām pārāk daudz, atskaitot faktu, ka gluži vai neticamā veidā dažādās pasaules malās Ferdināns atkal un atkal satiek šo savu reiz sastapto Robinsonu Leonu. Romāna beigās gan abu ceļi tuvojas, un tas beidzas ar Robinsona nejēdzīgo nāvi – viņu taksometrā nošauj draudzene, kad viņš atsakās pie viņas atgriezties pat pēc šantāžas – viņa ziņos, ka viņš “palīdzējis” nomirt viņas mātei.
Vārds Robinsons Leons man liekas ļoti raksturojošs, tas ir kā Ferdināna spogulis. Vēl viens cilvēks kā vientuļa sala. Toties “Leons” nozīmē lauvu. Robinsons “Lauva”. Reizēm šķiet, ka Piektdienis ir Ferdināns Bardamī. Vēl jo vairāk tādēļ, ka romāns pēc Robinsona aiziešanas it kā zaudē jēgu un beidzas. Pie visa tā, ka romāna sākumā un vidusdaļā Robinsons ir parādījies aizdomīgi maz.
Robinsona vārds atšķiras no citiem romāna personāžu vārdiem – gan no tiem daudzajiem, ko Dens Dimiņš atveidojis latviski – Kniebis, Mīznis un citiem, gan no franciski atstātajiem un īpaši nepārveidotajiem. Ar vārdu un vietu nosaukumu atveidojumu latviski tulkotājs gan aizrāvies, gan piedzīvojis grūtības ne pa jokam, un ir vērts komentārus grāmatas beigās izlasīt vienā elpas vilcienā kā atsevišķu sadaļu jau agrāk, atpūšoties starp nodaļām.
Vārdu spēles sakarā tulkotājs piedos man sekojošu vaļību. Kādas filmas vienā epizodē vīrietis pērk tobrīd klāt neesošai sievietei zeķbikses. Pārdevēja prasa, cik denus sieviete vēlas. Vīrietis samulst un atbild, ka droši vien pietiks ar vienu. Vienu denu. Šeit pāriesim uz lielo burtu, proti, viens Dens. Dimiņš. Tas, kurš uz paplātes pasniedzis latviešu lasītājam no divdesmitā gadsimta pirmās puses vēl vienu ļoti nozīmīgu romānu. Mūsu bibliotēkas izskatīsies vēl solīdāk, ja kāds no vācu valodas iztulkos austrieša Roberta Mūzila (1880 – 1942) romānu “Cilvēks bez īpašībām”, kurš arī parādījās ap to laiku, kad Selīna romāns. Mūzila romāns ir ļoti apjomīgs, ne velti to iedomājos Dena Dimiņa sakarā. Te vajadzīgs apmēram tāda paša līmeņa pasionārisms; atcerieties neseno Laligabas balvas tulkošanā piešķīrumu Denam Dimiņam par Džonatana Litela “tūkstošlapja”, romāna “Labvēlīgās”, tulkojumu. Arī Ulža Bērziņa no senislandiešu valodas tulkotajām “Eddas dziesmām” komentārus bija rakstījis Dens Dimiņš – kā attiecīgās valodas un kultūras zinātājs.
Kas raksturīgs, nekautrēšos šī vārda, lielajiem mūsdienu latviešu tulkotājiem no citām valodām? Protams, apbrīnojamais darbaholisms, kas lieku reizi atgādina, ka cilvēka smadzeņu iespējas ir milzīgas. Taču, vēl – nereti tieši viņi pieņem drosmīgo lēmumu tulkot attiecīgo darbu un piedāvā savu izvēli izdevniecībai, nevis izdevniecība piedāvā viņiem. Esam laimīgi, ka, piemēram, Uldis Bērziņš ir ar mums un ka laikabiedri beidzot tiek pie “Eddas dziesmām”. Žēl, ka tas nenotika jau manā bērnībā. Taču lieli tulkotāji (pie mums arī tulkotājas), tāpat kā lieli rakstnieki, dzimst, kad tie dzimst. Tas attiecas arī uz Denu Dimiņu. Paliec sveiks, Ferdinān! Ardievu, Robinson!
