Olimpiešu Aparjodu azartiskā mamma. Arī olimpiete! 0
Olimpiete. Olimpiešu Kendijas un Kristera mamma. Aiva Aparjode ir ļoti pašpārliecināta sieviete ar raksturu. Taču acis iemirdzas un sirds atmaigst, kad runājam par ģimeni, bērniem, kuri mērķtiecīgi seko savam sapnim, un, protams, par viņas sirdslietu – kamaniņu sportu.
Iepazīstoties ar jūsu biogrāfiju jāteic – drosmīga sieviete. Savulaik pat startējusi bobslejā. Kā nonācāt līdz kamaniņu sportam?
Aiva Aparjode: Vēlējos profesionālā līmenī nodarboties ar sportu, mācīties Murjāņu sporta ģimnāzijā (MSĢ). Tomēr savu īsto sporta veidu vēl nebiju atradusi. Sākotnēji šķita, ka iešu uz airēšanu, bet šādas iespējas Murjāņos nebija, tikai Jūrmalā. Vēlāk domāju par riteņbraukšanu, bet tajā gadā likvidēja meiteņu treniņu grupu. Tādēļ 12 gados nokļuvu kamanās.
Atceraties pirmo pieredzi?
Man uzreiz iepatikās šis sporta veids. Neatceros, ka būtu bijis bail.
Absolvējusi Murjāņus, iestājāties Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA)?
Nē, es apprecējos. Piedzima bērni, un turpināju sportot. LSPA absolvēju tikai pēc sporta karjeras beigšanas.
Piedzima bērni, un atsākāt braukt 1998./1999. gada sezonā. Kristers bija pavisam maziņš.
Jā, astoņus mēnešus vecs. Sākums bija grūts. Ar vienu kāju mājās pie bērniem, ar otru – kamaniņu sportā. Bērni paaugās, un atkal varēju pievērsties šim sporta veidam nopietnāk.
Sportojāt ar domu par 2006. gada ziemas olimpiskajām spēlēm Turīnā?
Nē, tolaik par to nedomāju. Sportoju tādēļ, ka man ļoti patika tas, ko darīju.
Olimpiskā debija jums iznāca 28 gadu vecumā. Kā atceraties šo notikumu?
Viss bija forši, izņemot pašu trasi un olimpisko ciematu, kas šķita nepabeigts. Trase bija ļoti sarežģīta un bīstama, daudzi piedzīvoja kritienus, lauza kaulus. Arī psiholoģiski bija smagi braukt pēc tam, kad tikko acu priekšā kāds pamatīgi nokritis. Protams, tas bija liels notikums, bet, lai es par to jūsmotu, – noteikti ne. Godīgi sakot, sirds vairāk dreb tagad, kad sacensībās startē pašas bērni un mani audzēkņi.
Gan Kendiju, gan Kristeru mērķtiecīgi esat virzījusi pievērsties kamaniņu sportam, tomēr sākāt ar orientēšanos.
Abi mani bērni ir aktīvi jau kopš mazām dienām. Piedalījās dažnedažādos skolas pulciņos, piecu sešu gadu vecumā jau sāka skriet pa mežu. Arī mēs ar vīru iesaistījāmies un fanātiski jutām līdzi, vedām viņus uz orientēšanās sacensībām. Par kamaniņu sportu nemaz nedomājām. Kļuvusi par treneri, Saulkrastos izveidoju treniņu grupu. Lai to nokomplektētu, bija nepieciešami audzēkņi. Likumsakarīgi, ka iesaistīju savus bērnus, kuri bija atbilstošā vecumā – Kristeram 11, Kendijai 13 gadi.
Gana maza gadu starpība. Kā veicās ar audzināšanu?
Jā, starpība ir precīzi 14 mēneši. Man ir ļoti paveicies, neesmu piedzīvojusi pusaudžu krīzes, par kurām stāsta citi vecāki. Manuprāt, tas tādēļ, ka viņi jau no agrīna vecuma nodarbojās ar sportu. Abiem ir skaidrs mērķis un vēlme to sasniegt. Priecājos, ka kamaniņu sports ir viņu pašu sirdslieta. Aplams ir priekšstats, ka bērniem to esmu piespiedusi darīt.
Nezinātājam varētu šķist, ka abi ir dvīņi, izskatā un vecumā līdzīgi. Kā viņi saprotas?
Nu jau ļoti labi. Bērnībā, protams, ķīvējās un cīnījās par vecāku uzmanību. Mācoties MSĢ, attiecības kļuva labākas. Tagad bērni arvien biežāk atpūšas kopā, jo intereses ir līdzīgas, tāpat arī draugu loks. Brīvajā laikā kopā brauc ar divriteņiem, orientējas, dodas uz kino.
Vai abi studē LSPA?
Kendija mācās, bet Kristeram nav laika (pasmaida). Meita ir uzņēmīgāka un centīgāka par brāli. Viņš vēl nav gatavs mācīties, neiespringst.
Kamaniņu sportu šodien redzam kā vienu no ātrākajiem un tehniskākajiem sporta veidiem Latvijā. Kā tas mainījies, ja salīdzina ar laiku, kad pati braucāt?
Vizuāli pašas kamanas gandrīz nav mainījušās. Noliekot manas vecās kamanas blakus Kristera kamanām, būtisku atšķirību nemanīsiet. Tehniski gan ir bijis liels kāpums. Mainās slieču materiāli, sportistu tērpi kļūst aerodinamiskāki. Ķiveres, kombinezoni, pingvīni, kalipši jeb kamaniņu braucēja apavi – tie mūsdienās ir daudz vairāk uzlaboti. Piemēroti tam, lai sportists justos labāk. Trasē tiek ķertas nevis sekundes, bet gan to tūkstošdaļas. Tādēļ nianses ir ļoti būtiskas.
Kādam jābūt kamaniņu braucējam?
Universālam. Fiziski spēcīgam, lai varētu izraut startu. Tāpat jājūt trase, jo ar spēku vien nepietiek. Ķermenis nedrīkst būt kokains, jābūt plastiskam. Sportistam nepieciešama laba koordinācija un reakcija. Tādēļ arī treniņu programma mums ir ļoti specifiska. Jāaptver viss, un tikai tad var sanākt labs kamaniņu braucējs.
Kāda vecuma bērnus trenējat? Cik lielu grupu?
Saulkrastos man ir 16 bērni vecumā no deviņiem līdz 13 gadiem, kuri brauc pa trasi. Skrienam stafetes, spēlējam sporta spēles, orientējamies, peldam, vingrojam. Sagatavojam bērnus vispusīgi. Pēc tam tie, kuriem ir potenciāls, dodas uz MSĢ, lai turpinātu mācības tur.
Vai šādā vecumā bērni nebaidās no trases?
Viņi ir dažādi. Mums audzēkņiem jāiemāca stūrēt un braukt. Daži baidās tikai pirmajās reizēs, citi saņem drosmi vien pēc gada vai diviem. Grūtības sagādā arī grupas nokomplektēšana. Kamaniņu sports vecākiem nereti šķiet bīstams, turklāt Latvijā samazinās iedzīvotāju skaits, tādēļ arī bērnu kļūst arvien mazāk.
Vai iesaistāties arī Kendijas un Kristera treniņu procesā?
Sākotnēji strādāju gan Saulkrastos, gan Murjāņos. Pirmos četrus gadus biju viņiem līdzās, trenēju. Šobrīd vairs nestrādāju ar jauniešiem, trenēju tikai mazos. Vienmēr būšu Kendijas un Kristera mamma un arī trenere. Dalos ar savu padomu, bet neuzbāžos. Uzticos mehāniķiem un treneriem, kuri ar viņiem strādā. Esmu psiholoģisks atbalsts, jo bērni zina, ka var uz mani paļauties un vienmēr viņus atbalstīšu.
Kā vērtējat mūsējo sekmes Phjončhanā? Stafetē sestā vieta brāļiem Šiciem, tāpat stafetē, Kristeram laba debija – 11. vieta. Tomēr skeptiķi norāda, ka valstij, kurai ir pašai sava trase, rezultāti varēja būt augstāki.
Sāksim ar skeptiķiem. Pārsteidz šāda tipa viedokļi. Kā drīkst Siguldas trasi salīdzināt ar kādu citu pasaules trasi? Tas ir pilnīgs stulbums, un ko tādu saka cilvēki, kuri no sporta neko nesaprot. Katra trase ir citāda. Ja sacensības notiek Latvijā, protams, mums ir lielākas priekšrocības. Te varam gūt labākus rezultātus, jo esam biežāk trenējušies nekā citi. Par rezultātiem Phjončhanā – arī es cerēju, ka tie būs labāki. Kādēļ sanāca tā, kā sanāca? Grūti teikt. Manuprāt, pie vainas bija cietais ledus un neveiksmīgā devītā virāža. Tomēr kopumā nav slikti.
Kendijai 22. vieta, Kristeram – 11. Varēja labāk?
Ja es teiktu, ka esmu apmierināta ar 11. vietu, tad melotu, tāpat droši vien domā arī Kristers. Pirmās dienas braucieni man patika. Savukārt otrajā dienā dēls trasē nebija pārliecināts par sevi un no septītās vietas noslīdēja uz 11. Kas notika? Varbūt vajadzēja mazliet vairāk uzasināt slieces, tad rezultāts būtu labāks. Kādēļ Kendija nokrita? Iespējams, nostrādāja psiholoģiskais faktors. Pirmo reizi esot Phjončhanā, Kendija šajā trasē lauza kāju. Bija nepieciešama operācija un ilga rehabilitācija. Varbūt tas “sēdēja” zemapziņā. Olimpiskās spēles ikvienam sportistam ir liels pārbaudījums, ko nevar salīdzināt ar citām sacensībām. Žurnālistu pastiprinātā uzmanība, sajūta, ka esi uz skatuves. Sevišķi jaunam esot, šo spriedzi pārvarēt ļoti grūti.
Lai vai kā, šīs olimpiskās spēles ir pagājušas, un nav jāskatās atpakaļ. Jāskatās uz priekšu, uz 2022. gada ziemas olimpiskajām spēlēm Pekinā.
Kādēļ Kristera oficiālais treneris Phjončhanā bija Mārtiņš Rubenis, bet citiem kamaniņu braucējiem – Kaspars Dumpis?
Līgumā ar Latvijas olimpisko vienību (LOV) dēls acīmredzot tā ierakstījis. Kristers ar Mārtiņu ļoti labi saprotas. Raksturā viņi ir līdzīgi – mierīgi, nosvērti, daudz neiespringst. Mazliet savdabīgi, bet viens otru labi saprot. Domāju, ka šim ierakstam nav jāpievērš uzmanība, visi treneri strādā kopā, un atsevišķi netiek izdalīts, kurš ar kuru sportistu.
Vai šo gadu laikā nācies šķirties no lielas naudas, lai bērni varētu būt kamaniņu braucēji?
Godīgi sakot, orientēšanās sports izmaksāja dārgāk (gardi iesmejas). Tolaik braucām pa visu Latviju, pirkām skriešanas apavus, kompasus. Protams, arī kamaniņu sports prasa tēriņus, bet mazo sportistu vecākiem nav jāiegulda tik lielas summas kā, piemēram, hokejā. Bērnu vecumā kamaniņu sports ir samērā lēts. Vēlāk, ja sportists ir perspektīvs, par viņu rūpējas valsts iestādes. MSĢ, Latvijas Kamaniņu sporta federācija un LOV.
Kā kopumā redzat Latvijas kamaniņu sporta attīstību? Vai ir problēmas, kas to bremzē.
Mazajiem kamaniņu braucējiem grūtākais ir piesaistīt sponsorus. Neviens negrib ieguldīt naudu, lai bērni vienkārši vizinātos ar ragaviņām. Uzņēmējs vēlas, lai viņu reklamē, tādēļ atbalsta sportistus, kuri ir federācijā. Tāpat mums trūkst treneru, jo pedagoga darbs nav augsti atalgots un ir ļoti grūts. Treneru algas ir ļoti mazas, tādēļ esam spiesti strādāt arī citos darbos. Runājot par lielajiem sportistiem, manuprāt, federācija varētu piesaistīt kādu ārzemju speciālistu. Tomēr nejaucos viņu darbā, jo tur nestrādāju.
Esat Saulkrastu domes deputāte. Kādēļ pievērsāties politikai?
Iestājos par pārmaiņām. Nedrīkst pakļauties stagnācijai. Nepieciešamas jaunas idejas, inovatīvi risinājumi. To arī vēlos mainīt savā pilsētā.
Skeletonā Dukuri, kamanās brāļi Šici, māsas Elīza Cauce un Maija Tīruma, Aparjodi. Vai atslēga ir ģimenē?
Ģimenes atbalsts ir lielākais, kas var būt. Katrā ģimenē ir savi kašķi un strīdi, jo visi taču esam personības un katram ir savs viedoklis. Mēs neesam pirmrindnieki, esam pavisam parasta Latvijas ģimene, kādu ir simtiem. Lai vai kā, vienmēr atbalstām cits citu. Mums ir kopīgs ceļš ejams, sports mūs vieno. Kopā krītam, kopā ceļamies, kopā cīnāmies. Tieši tā – atslēga ir ģimenē. Ģimene ir svarīgākā ceļā uz panākumiem, un ne jau tikai sportā vien.
Vizītkarte. Aiva Aparjode
* Dzimusi: 1977. gada 18. februārī Saulkrastos.
* Nodarbošanās: kamaniņu braucēja, Bērnu un jaunatnes kamaniņu sporta skolas vadītāja un trenere, fizioterapeite, Saulkrastu domes deputāte.
* Izglītība: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija.
* Sasniegumi: vairākkārtēja Latvijas čempione, devītā vieta Eiropas čempionātā (2005), 18. vieta ziemas olimpiskajās spēlēs (2006).
* Ģimene: vīrs Dainis, bērni Kendija (21) un Kristers (20).
