“Teātris ir tās dienas māksla. Otrajā dienā termiņš ir iztecējis”. Saruna ar teātra režisoru TOMU TREINI 3
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS Latvijas Mediji”
Ar teātra režisoru TOMU TREINI tiekamies Rīgas Bastejkalna pakājē, kur putnu balsu skaņas un ziedošais zaļums sadzīvo ar pilsētnieku lietišķo čalu un transporta trokšņiem. Vieta raksturo plānoto sarunu par Vasaras teātra festivālu, kas Valmierā notiks no rītdienas, 4., līdz svētdienai, 7. augustam. Tā būs septītā reize, kad Valmieras pilsētas apkaimē neticami dažādās un šķietami neiespējamās vietās vienlaikus būs vairākas izrādes un notikumi, ko apmeklēs vairāki tūkstoši skatītāju.
Līdzšinējā pieredze rāda pārliecinošu iedibināto pamatu, proti, lai arī festivāla programma katru gadu kuplinās plašumā un daudzveidībā, tā sastāv no īpašiem tam radītiem darbiem, ko veido nacionālā un starptautiskā mērogā zināmi profesionāļi.
Valmieras vasaras teātra festivāls šogad vēršas plašumā, vairāki festivāla darbi piedzīvos viesizrādes ārpus Valmieras. Galvenā šī gada festivāla tēma ir “Brīvdomība”. Kopumā skatītājiem tiks piedāvāti deviņi iestudējumi, no kuriem seši būs jaundarbi, sākot ar izrādēm bērniem un beidzot ar laikmetīgās mākslas un kustību iestudējumiem, bet trīs – iepriekšējo gadu skatītāju iecienītas un arī “Spēlmaņu nakts” balvas ieguvušas izrādes.
Sarunā ar režisoru Tomu Treini vispirms jautāju viņam par pieredzi, vairākkārtīgi piedaloties šajā pasākumā, un to, kas viņu tajā piesaista īpaši.
T. Treinis: – Ja runa par Valmieras vasaras teātra festivālu, visvairāk iedvesmo iespēja izvēlēties konkrētu vietu pilsētvidē. Vieta lielā mērā nosaka izrādes veiksmīgu izdošanos, tā diktē noteikumus un sniedz ļoti daudz informācijas. Piemēram, pirmo reizi, kad festivālā piedalījos ar izrādi, viss sākās ar pamestu garāžu sētas iekšējā pagalmā. Mēs to atradām pašā pilsētas centrā iepretim lielveikalam “Valleta”. Atklājums rosināja domāt tālāk, un atradās veca mašīna, atradās teātra rekvizīti, un no tā jaunie aktieri tālāk veidoja stāstu.
– Mēs runājam par “garāžas izmēra” izrādi bērniem “Pagalms atdzīvojas” (2019), kas saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu kā labākā sezonas izrāde jaunākajai auditorijai. Norises vieta bija pagalms Rīgas ielā 11, Valmierā.
– Jā, tas bija stāsts par to, kā atdzīvināt priekšmetus, ko var atrast aizmirstās vietās, un to, kā piešķirt nozīmi vecām lietām. Par šo izrādi atceros gadījumu, kas raksturo festivāla īpašo gaisotni. Vienā no izrādīšanas reizēm darbības vidū sākās lietusgāzes, tiešām stipras, ar brāzmām, bet skatītāji palika savās vietās un aktieri spēlēja, neraugoties ne uz ko. Protams, it kā nekas sevišķs, ir silta diena, aktieri improvizē, bet tajā ir kaut kas vienreizēji neatkārtojams.
Savukārt pagājušajā gadā, kad kopā ar jaunajiem Valmieras teātra aktieriem, topošajiem profesionāļiem (viņi tieši nupat bija pabeiguši augstskolu), spēlējām izrādi “Cilts”, bija nozīmīgi būt blakus teātrim. Kaut kādā ziņā simboliski, topošie mākslinieki kopā ar teātri, kas būs viņu mājas… Tas bija tāds kā viņu pieteikums. Svarīga bija sasaiste, viņu attiecības, jo bez tām mākslā nekas nenotiek.
– Jaunie darbi, kas parādās Valmieras vasaras teātra festivālā, nereti līdz repertuāram netiek, tie gadījumi, kad izrādes atkārto, kā tas ir šogad, kad tiek spēlētas iepriekšējo festivālu izrādes, ir pirmo reizi. Kā tu attiecies pret to, ka izrādes paliek festivāla ietvarā?
– Esmu vienmēr uzlūkojis Valmieras vasaras teātra festivālu kā eksperimentu. Man patīk, ka ir it kā zona, kur rokas ir brīvākas, kur var izmēģināt jaunas idejas, formas. Esmu ļāvies savai dziļākajai fantāzijai tieši Valmieras vasaras teātra festivāla darbos, jā, tas ir līdzīgi kā mūzikas un cita veida vasaras perioda koncertos un notikumos. Tāpēc gadās, ka izrāde piedzīvo trīs, četras vai piecas reizes un tad pazūd, par ko ir, protams, nedaudz žēl. Nezināt, vai sanāks vai ne, tas ir citādi nekā iestudēt noteiktu repertuāra darbu, kas jāizpērk skatītājiem vismaz uz desmit vakariem.
– Proporcionāli – salīdzinoši nozīmīgāks ir process nekā rezultāts? Un kā tas maina festivāla izrāžu dabu? Uz ko uzsvars tiek likts mēģinājumos?
– Man šķiet svarīgi, ka tās nav izklaidējošas vasaras brīvdabas izrādes, tām nepiemīt vieglprātīga attieksme. Pretēji – festivāls rāda radošus oriģināldarbus, kas top no nulles. Piemēram, tagad taisu izrādi “Rinda” ar pilnībā eksperimentālu pieeju un risinu tēmu par cilvēkiem, kuri stāv rindā. Kopā ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci sākām par to domāt jau pirms laba laika, pavasarī bija pirmie mēģinājumi.
“Rinda” ir stāsts par tiem, kuri gaida uz kaut ko, tāds psiholoģisks stāvoklis, kad cilvēks neatrodas tur, kur stāv vai sēž, bet citur. Rindas sajūta, mūsuprāt, ir gaidīšana uz kaut ko nezināmu, un katrs gaida kaut ko citu. Tas ir atspēriena punkts, aplūkojot to dīvainību, kad, fiziski atrodoties vienā vietā, gaidītāju domas ir kaut kur citur. Varbūt kaut kas no Eižena Jonesko “Godo gaidot”. Mēs meklējam atbildes uz to, kāpēc kāds kaut ko gaida, jo rindu kļūst aizvien vairāk, arī domājam par to laiku, ko kāds pavada rindā, kā to piepildīt ar “būšanu”, kā atrast tam jēgu. Izrāde ir meklējums, un nav skaidrs, kas sanāks. Tagad, pirms festivāla, ar svaigu aci apskatīsim to, ko izdarījām sākotnējos mēģinājumos. Bija iecere spēlēt izrādi pie lielveikala “Lidl”, kur aiz stikla sienas ir nemitīga pircēju virkne. Tomēr nācās izrādes vietu mainīt, un, kad uzzinājām, ka izrāde nevarēs notikt paredzētajā vietā, īsā laikā bija jāatrod cits spēles laukums. Tas mainīja izrādes saturu un ieceri.
– Katru otro gadu Valmieras vasaras teātra festivāls ar īpašu programmu aicina bērnus un jauniešus.
– Darbs jaunākai auditorijai ir sarežģītāks nekā pieaugušajiem. Pirmais – kā noturēt uzmanību, otrs – ko īsti tu kā režisors gribi pavēstīt mazajam skatītājam. Man kā režisoram ir svarīgas attiecības ar aktieriem, ja tās ir atklātas, savstarpēji papildinošas, ja aktieru fantāzija suģestē mani un otrādi, tad nav atšķirības, vai izrāde top mazajiem skatītājiem vai pieaugušajiem.
Visi nonākam uz kopēja viļņa, kas iesaista skatītāju. Tomēr apbrīnoju, kā bērni darbina iztēli un ierauga to, ko citi nepamana. Es redzu no sava bērna, kā viņš atrod fantastiskus veidus, kā spēlēties ar lietām. Viņa fantāzija ir liela un dzīva, un man, pieaugušajam, ir sarežģīti turēt līdzi.
Tomēr jābūt ļoti rūpīgam pret to, ko izrāde grib vēstīt, lai tas nekļūst par didaktiku “ā, redz, ko man tagad stāsta un māca, tāpēc mani tas neinteresē”. Es vienmēr izmantoju spēli kā paņēmienu, lai runātu ar bērniem. Jaunākā izrāde “Slinkums” Valmieras Drāmas teātra repertuārā stāsta par pasīvu lietu, ko bērni aktīvi lieto, arī to, kāpēc slinkot ir forši un kad to vajag darīt un kad nevajag. Esam daudz braukājuši ar šo izrādi uz skolām, un ir pilnīgi cits šarms, kad izrāde notiek aktu zālē.
Arī Cēsu festivālā “Lampa” spēlējām “Slinkumu”, notika saruna pēc izrādes ar aktieriem, skatītājiem, kurā piedalījās arī Valmieras vasaras teātra festivāla bērnu un jauniešu programmas direktors Jānis Znotiņš. Vairāk tā bija saruna par Latvijas skolas somas programmu, kas nodrošina izrāžu mobilos braucienus uz skolām. Es apbrīnoju, kā Znotiņš spēj uzrunāt pusaudžu vecuma skolēnus, tā man ir pilnīgi sveša zona profesionālā ziņā. Manuprāt, liela vērtība ir tam, ka bērni spēj reflektēt un, jo biežāk tas notiek, jo labāk.
Jānis par savu izbraukumu izrāžu pieredzi stāsta, ka bērni atpazīst tēmas un sasaista ar savām personiskajām attiecībām. Skolotāji mēģina tās pārrunāt, un tas bērnam ir svarīgi. Izrāde var sniegt impulsu, lai saprastu, izrunātu kaut kādas lietas, kas ir sasāpējušas un neizrunātas. Teātris ir “tās dienas” māksla. Otrajā dienā termiņš ir iztecējis.
– Uz ko noskaņoties skatītājiem, kuri dosies uz festivālu?
– Festivāls piedāvā iespēju īsā laikā noskatīties ļoti daudz darbu, kas parasti nav ļoti gari, tāpēc varbūt var to visu nosaukt par teātra koncentrātu. Foršums ir tajā, ka festivāls piedāvā radošo platformu un uzaicina jaunus, dažkārt tikko kā studijas beigušus profesionāļus.
Tie ir jauni cilvēki, kas meklē savu izteiksmes formu un vārdu, bet skatītājiem tas ir mazliet izaicinoši – iepazīt jaunus vārdus, kas nav līdz šim dzirdēti. Arī man paveicās, jo biju ar samērā nelielu iepriekšējo pieredzi teātrī, kad sāku arī šeit savu profesionālo darbību. Man bija iestudējumi Latvijas Nacionālajā teātrī – Gunāra Priedes “Zilā” (2017), Andri Lūpa “Dūja” (2018), Justīnes Kļavas “Latvieši” (2019) – un Dailes teātrī Edvarda Olbija “Kam no Vilka kundzes bail?” (2017).
Festivāla programma piedāvā plašu amplitūdu, ko piedzīvot un izdzīvot, līdzās jaunajiem – arī jau zināmus vārdus. Noteikti skatīšos Valtera Sīļa izrādi “Uzvara ir mirklis”, ko diemžēl neesmu vēl redzējis.
– Ko sagaidi no festivāla profesionāli?
– Bieži ir tā, ka es pats festivālā spēlēju un strādāju un nav laika redzēt visas izrādes, tomēr man kā festivāla māksliniekam gaisotnes sajūta rodas jau iepriekš. Tā ir viena nedēļa, varbūt divas, kad visi dzīvo kopmītnēs, kad darbs kūsā visu dienu, kad vakaros spēlējam badmintonu, futbolu vai vienkārši sēžam ārā un runājamies. Esam ļoti daudzi no dažādiem teātriem, ir iespēja aprunāties visiem savā starpā, kā katram iet. Tā ir vērtība un ieguvums visām radošajām komandām, kas šeit strādā. Var satikt teātra cilvēkus, un tā ir skaista komunikācija.
