Foto – Ieva Čīka/LETA

Kad noklust ielas trokšņi, Brāļu kapos guldīto karavīru dvēselītes apsēžas starp kapu kopiņām un raugās, kā palsā mēness gaisma līst pār Mātes Latvijas skulptūru. Vēlajā rudenī no koku zariem birst lapas, nakts klusumā tās izskatās sidraboti baltas. Birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas, jo atdusas vieta ir apgānīta.

Lasītākie

“Latvija ir iegājusi Nāves spirālē! Ar čurainu lupatu jāpatriec!” Hermanis par politiķiem, kuri valsti ved uz “kapiem”

“Asaras acīs!” Tantiņas pie Matīsa kapiem tirgo puķu vainagus. Kāds izsauc policiju, bet viņa rīcība pārsteidz

RAKSTA REDAKTORS

Bez vainas vainīgs? Mirklī, kad trīs bērnu tēva Artūra kontā ienāca 200 eiro, viņš kļuva par bīstamu krāpnieku! 44

Lasīt citas ziņas

Lai godinātu Brīvības cīņās kritušos varoņus, vienpadsmitajā novembrī Daugavmalā pie prezidenta pils un daudzviet Latvijā iemirdzēsies sveču liesmiņas. Vispirms atdosim godu tiem, kuri, strēlnieku šineļos ietinušies, savā karogā ierakstīja – Tēvuzemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm! Tad pieminēsim tos, kuri atdeva dzīvību par Latviju astoņpa­dsmitajā gadā. Visbeidzot tos, kuri krita ar Latvijas vārdu uz lūpām vēlākajos karos. Daudz viņu, par Latvijas brīvību kritušo, un tāpēc daudzu sirdīs drēgnas miglas piemirkusī novakare pārtaps gaišā svētvakarā, bet vietas, kur iedegtas svecītes, pārvērtīsies par altāriem. Par mūsu tautas svētvietu altāriem.

Citu reizi gaišo noskaņu nomāc melnas ēnas, un tādā nestundā liekas, ka krastmalā mirgo nevis sveču gaismiņas, pie kurām veļu mēnesī nāk sildīties Brīvības cīnītāju karā kautās dvēselītes, bet tumsā kvēlo no elles atnestas ogles. Ļauni gail un dedzina sirdi. Tur sildīties atnākuši sumpurņi, latviešu tautas nicinātāji un kāvēji. Latviešu tauta saviem karavīriem ierīkoja Brāļu kapus. Aiz Mūžīgās uguns, kapu kopiņām sākoties, tēlnieks Kārlis Zāle novietoja kaujā ievainotus akmens jātniekus. Saulei rietot, akmens raud, pāri saļimušo zirgu kakliem dzirdamas karā kauto varoņu balsis – labāk manu galvu ņēma, nekā manu tēvu zemi. Te ir svēta zeme, svētvieta tiem, kuri nolika galvu par savu tēvu zemi. Par Latviju. Svētvietā viņi guldīti viens otram līdzās bez dalījuma pēc reliģiskās piederības vai tautības. Svešas okupācijas varas mērķtiecīgi apgānīja mūsu svētvietas. Nocirta varenos ozolus, svētbirzīs ierīkoja lopu ganības. Blakus karavīriem, kuri cīnījās par Latvijas valsti, ieraka latviešu tautas slepkavas. Nevis vienkārši svešus karakalpus, bet ļaundarus, kuri apzināti iznīcināja Latvijas valsti un slepkavoja Latvijas pilsoņus. Padomju vara blakus ģenerālim Ludvigam Bolšteinam apbedīja LPSR Iekšlietu tautas komisāra vietnieku, čekistu apakšpulkvedi Cini. NKVD apakšpulkvedis Jānis Cinis parakstīja pavēles par 2479 Latvijas Republikas pilsoņu deportāciju, nolemjot viņus mocībām un nāvei. Čekista sarkanā elles liesma ir tā ogle, kas dedzina sirdi vienpadsmitā novembra tumšajā vakarā. Viņš ir tas sumpurnis, kurš gailošām acīm glūn starp Brīvības cīnītāju piemiņas svecītēm. Tumšajā rudens naktī, Ciņa melnajai dvēselei lavoties garām akmens skulptūrām, saspringst kaujā saļimušo jātnieku roku muskuļi un pirksti sažņaudzas pēdējam nāves cirtienam. Nāks diena, kad akmens jātnieki atdzīvosies un atskanēs karavīru akmens cietā balss – pietiek! Attīrīsim mūsu svēt­avotus, atjaunosim svētvietas! Ne tik vien sakopsim izdrupušos akmeņus, bet attīrīsim no nelietības un ļaunuma. Lai sakoptā svētvietā mājvietu rod baltas dvēseles, to karavīru pīšļi, kuri cīnījās par Latvijas brīvestību. Kārļa Zāles dvēsele apmierināti pasmaidīs, varbūt viņa skandēs Leonīda Breikša vārsmas, veltītas Brīvības piemineklim: Cepuri šai vietā noņem, kādu brīdi – stāvi kluss. Klausies sirdī, klausies Dievā, Vēro – dzīvos akmeņus. Akmens runu runā. Akmens – Dievu lūdz.