“Vienotības” netaisnība – parastie un priviliģētie biedri. Intervijas ar partijas priekšsēdētāja kandidātiem 2
Pirms 4. jūnijā paredzētā “Vienotības” kongresa, kurā paredzēts pārvēlēt partijas vadību, “Latvijas Avīze” uzklausīja abus priekšsēdētāja kandidātus – Andri Piebalgu un Edvardu Smiltēnu. Dažādu paaudžu politiķi, bet vai tas ir vienīgais, kas viņus atšķir? Sarunās arī par to, vai iespējamie priekšsēdētāji gatavojas atstāt amatā Saeimas frakcijas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu un ģenerālsekretāru Arti Kamparu, vai uzskata, ko domā par Ilzes Viņķeles un Lolitas Čigānes izslēgšanu no partijas un citiem jautājumiem.
– Vai deputātes Viņķeli un Čigāni vajag izslēgt no partijas?
A. Piebalgs: Tas būs jautājums, ko risinās nākamā valde. Kongress ievēlēs arī jaunu partijas ētikas komisiju, kas izskatīs visus iesniegumus, uzklausīs abu politiķu argumentus un sniegs savu skatījumu. Tālāk valde pieņems lēmumu, bet jāņem vērā, ka Viņķele un Čigāne pašas pārliecinātas, ka viņas nav nodarījušas kaitējumu partijai, bet tieši pretēji – darbojušās partijas labā. Tas būtu ļoti smags lēmums, ja viņas izslēgtu. Patiesībā mums būtu jāizvērtē viss, kas noticis partijā pēdējos mēnešos. Nav problēma tikai Aboltiņas – Viņķeles attiecības. Atcerēsimies, ka, piemēram, Sandra Kalniete un Ilma Čepāne aizgāja no valdes… Pareizākais būtu skatīties uz visu procesu kopumā, mēs nevaram koncentrēt uzmanību uz vienu epizodi, bet pārējo atstāt bez vērības.
E. Smiltēns: – Mēs turpinām šo jautājumu turēt sabiedrības dienaskārtībā. Medijiem tas joprojām ir garšīgākais temats. Savukārt, kad “Vienotības” Kandavas nodaļas vadītāja Inga Priede pāršāva pār strīpu internetā diskutējot par viendzimuma partnerattiecību reģistrāciju, valdes lēmums bija ātrs un stingrs. Sekas gan bija tādas, ka mēs zaudējām visu Kandavas nodaļu, kas bija viena no aktīvākajām partijā. Šie divi gadījumi liek uzdot jautājumi – vai mēs vienmēr esam vienlīdz taisnīgi pret partijas biedriem, ja noticis statūtu vai ētikas normu pārkāpums? Tas, ko es saklausu nodaļās – daudziem rodas sajūta, ka “Vienotībā” ir atšķirīgas mērauklas. Ir “parastie biedri” un ir “priviliģētie biedri”. Es labi saprotu, kāpēc valde vilcinās – jo tas var ietekmēt frakcijas sastāvu un, iespējams, pat valdības stabilitāti. Taču, ja šie jautājumi tiek paslaucīti zem tepiķa, tie turpina gruzdēt, turklāt publiskajā telpā tie aizēno daudzas labus un svarīgus darbus, ko dara “Vienotība”. Jaunajai valdei ir jāievieš skaidrs princips – šādi skandāli ir jārisina nekavējoties.
– Un kāds lēmums būtu jāpieņem par Viņķeli un Čigāni?
– Kā minimums, valdei vajadzētu paust pozīciju – vai šāda rīcība ir atbalstāma vai nosodāma. Tālāk mēs varam vērtēt, vai biedru izslēgšana nenodarīs partijai lielāku ļaunumu, nekā labumu.
– Kā jūs balsotu?
– Es atturos izteikt viedokli pirms ir veikta situācijas analīze.
– Ja Saeimas frakcijas vadībā paliek Solvita Āboltiņa, veidojas situācija, ka “Vienotībā” ir divi kapteiņi uz kuģa.
A. Piebalgs: – Teorētiski var rasties domstarpības, taču es domāju, ka mēs varam izveidot labu sadarbību, kas nemazina partijas priekšsēdētāja autoritāti. Hierarhijai jābūt skaidrai un nepārprotamai.
– Var arī mainīt frakcijas vadību.
– Es neesmu dzirdējis, ka frakcijas deputāti to vēlētos darīt, un man arī nav šāda uzstādījuma. Frakcijas priekšsēdētājs ir tas, ko angļi sauc par “pātagu” – viņa uzdevums ir uzraudzīt frakcijas darbu un disciplīnu. Partijas priekšsēdētājs ir premjera kandidāts un politiskais līderis. Tās ir atšķirīgas funkcijas. Bet es neredzu, ka man ar Āboltiņas kundzi atšķirtos viedoklis programmatiskos jautājumos. Mēs varēsim sastrādāties.
E. Smiltēns: – Ir dažādi mīti, kurus mēģina par mani izplatīt, tajā skaitā, ka es esmu “Āboltiņas cilvēks”. Taču tiem nav nekāda pamatojuma. Es esmu “”Vienotības” cilvēks”. Man apkārt ir bijušas daudzas sievietes, ar kurām kopā es esmu strādājis. Ar Āboltiņas kundzi es kopā strādāju Saeimas frakcijā. Ar Laimdotu Straujumu es kopā strādāju Zemkopības ministrijā. Ar Mārīti Seili es kopā strādāju Izglītības un zinātnes ministrijā. Tehniski es esmu bijis viņu vietnieks, bet tas nenozīmē, ka esmu kādā politiskā atkarībā.
– Bet vai nedomājat, ka var parādīties kādi revanšisma mēģinājumi. Nav noslēpums, ka Āboltiņas kundze bija iztēlojusies citu politisko scenāriju, nekā tas ir noticis.
– Es darīšu visu, lai mēs virzītos uz tiem mērķiem, kas ir vajadzīgi Latvijas sabiedrībai un izveidotu tādu partiju, kas ir rīcībspējīga. Ikviena atkāpe no tā – dažādas intrigas, iekšējās cīņas – nozīmē novēršanos no pamatmērķa un partijas graušana.
Visu interviju lasiet 16. maija “Latvijas Avīzē” vai e-izdevumā.
