– Vai Saeimas frakcijā deputātiem ir izdevies nolikt malā domstarpības un strādāt vienoti? It sevišķi ņemot vērā, ka balsojumā par frakcijas vadītāju jums nebija vienprātīga atbalsta. 31
– Frakcijā ir ļoti laba un darbīga atmosfēra. Reizēm žurnālisti jautā – kādēļ jums tik garas frakciju sēdes, vai sastrīdējāties? Nē, nestrīdamies! Mēs iepazīstinām ar parlamenta darbu jaunos deputātus, sīki pārrunājam izskatāmos jautājumus, lai, aizejot uz sēdi, nebūtu nekādu pārpratumu. Esmu piedzīvojusi dažādus laikus partijas vadībā, ir bijis pat tā, ka šķīst dzirksteles, bet šobrīd noskaņa tiešām ir ļoti koleģiāla un darbīga.
– Uzreiz pēc Saeimas vēlēšanām gan valdīja apjukums. Zaķis iekūlies skandālā, bet jūsu mandāts vēl bija zem jautājuma zīmes. Tobrīd ne vien eksperti, bet arī frakcijas deputāti atzina – nav nevienas autoritātes, kas varētu saturēt kopā organizāciju. Varbūt jums ar domu par partijas ilgtermiņu vajadzētu laikus izaudzināt pēcteci krīzes gadījumiem?
– Līderi var izaudzināt, taču arī pašam ir jāgrib par tādu kļūt. Tad ir jautājums, vai tu spēj un vai tev ir atbalsts. Lai vai kādus pārmetumus man izvirzītu, es nekad neesmu liegusi nevienam augt. Arī šobrīd man frakcijā ir divi vietnieki – Kārlis Šadurskis un Edvards Smiltēns, kas kopš ienākšanas politikā ir ļoti audzis un turpina būt aktīvs. Tāpat es ceru uz politikā pieredzējušajiem partijas jaunpienācējiem – Piebalga kungu, un arī mūsu reģionālie partneri spēj ne vien pragmatiski strādāt, bet arī piedāvāt spēcīgus līderus, piemēram, Inesi Boķi, Juri Šulcu vai Aldi Adamoviču. Partijā ir arī Ainars Latkovskis, Ojārs Kalniņš, Jānis Reirs, Raimonds Čudars un citi spējīgi ilglaicīgie biedri, kuriem būtu visas vadībai nepieciešamās īpašības, bet īsti nav ambīciju vadīt partiju.
