“Vienotība” jaunajā ādā. Saruna ar partijas premjera amata kandidātu Krišjāni Kariņu 15
Partija “Vienotība” 13. Saeimas vēlēšanās sevi pieteikusi kā apvienību “Jaunā Vienotība”. Bet ar ko tā atšķiras no “vecās” un vai tas “jaunums” nav samākslots? Saruna ar “Jaunās Vienotības” valdes priekšsēdētāju un premjera kandidātu Krišjāni Kariņu.
Maijā daudzi vēlētāji pastkastītēs saņēma sūtījumu, kas viņus pārsteidza. Partijas reklāmas avīze ar nosaukumu “Jaunā Vienotība”, bet priekšplānā divi sirmi politiķi, kuri aktīvajā politikā ir jau vairāk nekā 15 gadus, – jūs un Sandra Kalniete. Vai te kaut kas nav ačgārni ar nosaukumu un saturu?
Krišjānis Kariņš: Par konkrēto reklāmu, protams, var diskutēt, cik tas veiksmīgi iznācis, taču paskaidrošu, ar ko “Jaunā Vienotība” atšķiras no “vecās” “Vienotības”. Kādā brīdī bija radies iespaids, ka “Vienotība” kļuvusi augstprātīga, kašķīga, iekšējo strīdu pārņemta, taču šobrīd mēs esam izveidojuši jaunu partiju apvienību, kas piedāvā ļoti saliedētu komandu. Mēs esam salikuši kopā gan pieredzi, gan svaigumu. Tajā pašā avīzē, kuru jūs piesaucāt, blakus man un Sandrai Kalnietei ir arī Inese Lībiņa-Egnere un Hosams Abu Meri. Viņi salīdzinoši tomēr ir jaunās paaudzes politiķi. Hosamam izdevās veiksmīgi pārņemt ļoti sarežģīto “Vienotības” Saeimas frakciju, saliedēt to. Un Inese Lībiņa-Egnere – jauna, enerģiska, labi izglītota politiķe, kura sekmīgi vada Saeimas Nacionālās drošības komisiju. Mēs viņā redzam to cilvēku, kas valstī varētu sakārtot tiesiskumu.
Bet kur tad ir “Vienotības” jaunums? Abi jūsu slavētie politiķi bija “Vienotībā” jau pirms četriem gadiem, tāpat bija sadarbība ar reģionālajām partijām, kuru pārstāvji pašlaik darbojas “Vienotības” frakcijā. Iznāk, ka vienīgais, kāpēc esat “jaunā”, ir tas, ka tagad vairs nav tik daudz kašķu un strīdu?
Mums ir arī atjaunota vērtību deklarācija!
Kuras ir jaunās vērtības, kādu līdz šim nebija?
Mēs esam skaidrāk definējuši kopējo politisko nostāju, bet jaunums ir, piemēram, uzsvars uz zaļo un vides politiku. Tas virziens, uz kuru jāiet, ir atteikšanās no fosilajām izejvielām, kas pārsvarā tiek importētas no Krievijas. Tās enerģētikā nepieciešams aizvietot ar atjaunojamajiem resursiem. Latvijā par to diemžēl maz runā, taču tā ir milzu iespēja attīstīt tautsaimniecību.
Vēl viens jaunums ir tas, ka mums ir pilnīgi skaidrs, kādā virzienā valstij jāattīstās un kas jādara, lai to panāktu. Pēc statistikas rādītājiem mēs redzam, ka tautsaimniecība aug, taču problēma ir tā, ka attīstība ir ļoti nevienlīdzīga. Vidējās algas Latvijā aizvien ir ļoti zemas. Lai uzlabotu iedzīvotāju dzīves līmeni, ir jāveic strukturālās reformas, kas daļēji uzsāktas, taču jānoved līdz galam. Pirmkārt, jāsaved kārtībā tiesiskums. Mēs piedāvājam, ka to varētu paveikt Inese Lībiņa-Egnere. Otrkārt, izglītības sistēmas reforma. Te daudz kas jau ir izdarīts Kārļa Šadurska vadībā, varētu teikt – par spīti valdības vadītāja bremzēšanai. Mēs panācām to, ka valsts valoda tiks ieviesta visās skolās – tas ir pats par sevi saprotams visur Eiropā, bet mēs 27 gadus nevarējām lēmumu pieņemt. Bet vēl būtiskāka ir izglītības satura reforma, par ko valdības vadītājs teica – nesteigsimies, atstāsim nākamajai Saeimai. Taču tauta sacēlās un piespieda valdību un Saeimu to pieņemt. Tagad to vajag īstenot. Trešā joma, kur nepieciešamas izmaiņas, ir veselības aprūpe. Šobrīd tur ir daudz neskaidrību.
Jūs jau iepriekš esat kritizējis valdību, saucot tās darbību par “muļļāšanos”. Vai muļļāšanos jūs attiecināt tikai uz Māra Kučinska valdību vai tā ir arī paškritika par posmu, kad valdību vadīja jūsu partija, konkrēti, Laimdota Straujuma no 2014. līdz 2016. gadam, pusotru gadu!
Nevar teikt, ka “Vienotība” neko nav darījusi. Visilgāk “Vienotības” valdību vadīja Valdis Dombrovskis. Viņa vadībā mēs izgājām no dziļas krīzes un pievienojāmies eirozonai…
Vēlētāji to attiecīgi novērtēja. Bet tagad runāsim par 12. Saeimas laiku – pēdējiem četriem gadiem!
Straujumas valdības laikā mēs pievienojāmies OECD – pēdējam “bagāto rietumnieku” klubam, kur Latvija vēl nebija. Ar to mēs noslēdzām integrācijas procesu Eiropā, un bija jāķeras pie iekšējiem darbiem. Tad par valdības vadītāju kļuva Kučinskis, bet pazuda skaidra virzība. Lūk, tā ir muļļāšanās.
Straujumas valdības laikā netika sākta izglītības reforma, netika sākta veselības aprūpes reforma. Ja salīdzinām, Kučinska valdība vismaz ir spērusi soļus šajā virzienā.
Straujumas vadīšanas laiks sakrita ar Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā, tā tolaik bija valdības prioritāte.
