“Demokrātiskās partijas šobrīd ir nonākušas krīzē vai stagnē, tas attiecas arī uz “Vienotību”. (..) Ļaunākais, ka “Vienotības” atstāto vakuumu politiskā spektra centrā aizpilda ne vien atsevišķas partijas ar noteiktu vēstījumu, bet arī dažādi surogāti bez vērtībām. Taču mans galvenais secinājums ir tāds – citi spēki nespēj aizstāt “Vienotību”,” paziņoja Ašeradens. 20
Kad viņš kopā ar savu komandu (kā savus vietniekus ievēlēšanas gadījumā Ašeradens minēja iekšlietu ministru Rihardu Koz-lovski, Saeimas deputātu Ainaru Latkovski un Rīgas domes deputātu Vilni Ķirsi) tiks pie teikšanas, partija atkopsies un viss mainīšoties uz labo pusi. “Vienotībā” vairs nebūšot intrigu, tā nebūšot augstprātīga un netēlošot, ka visu zina vislabāk. Būšot daudz atklātības un diskusiju.
Smiltēns: “Tika radīti apstākļi, lai sarežģītu manu misiju.”
“Par saturu man ar Ašeradenu un citiem nav atšķirību,” savā uzrunas ievadā bilda otrs priekšsēdētāja amats kandidāts Smiltēns, taču viņu kaitinot piesardzīgās noskaņas partijā. “Kad Rīgas nodaļas sēdē uzdod jautājumu, kāds ir mērķis nākamās Saeimas vēlēšanās, atbild – nu apmēram tāds kā Rīgas domē. Tie ir septiņi mandāti Saeimā, varbūt viens ministrs, varbūt neviens… Tas nav mērķis! Tas ļaus politikā izdzīvot tikai dažiem pirmajiem numuriem. Bet mums ir pienākums pret Latvijas valsti,” paziņoja Smiltēns.
Viņaprāt, partijas glābšanas process ir pārāk mokošs, drīzāk tai esot jābūt celtniecības, jauna radīšanas un pārbūves misijai. Iepriekš Smiltēns bija solījis, ka atsauks savu kandidatūru, ja netiks mainīta “Vienotības” Saeimas frakcijas vadība, taču tas nebija noticis – par frakcijas priekšsēdētāju palika Solvita Āboltiņa.
Kongresā Smiltēns lietoja tēlainu salīdzinājumu ar hokeja komandu – ja kāds komandas spēlētājs ir savainots, viņš pats pamet laukumu un dodas uz ģērb-tuvi. Ja viņš ne tikai paliek laukumā, bet vēl vada saspēli, tad ir lielas iespējas, ka komanda cietīs zaudējumu. “Kāpēc tas darbojas sportā, bet nedarbojas politikā?” partijas biedriem jautāja Smiltēns, atgādinot, ka valdē viņa rosinātais jautājums palicis neskatīts, jo vairākums nobalsojis pret. Pēc tam Smiltēns sācis izjust spiedienu atteikties no kandidēšanas un arī kongresa rītā saņēmis īsziņas ar jautājumu: “Vai tad politiķis nepildīs savu solījumu?” Klausoties kongresa runas, Smiltēns esot sapratis, ka galvenais atslēgas vārds te esot “stabilitāte”. “Mans mērķis bija atjaunot “Vienotību”, uzbūvējot to no jauna. (..) Mērķim jāseko – vai nu ir, vai nav. Ja es šo principu salauzīšu, tas būs mans Ahilleja papēdis visu atlikušo laiku, pat ja mani ievēlēs par partijas priekšsēdētāju. Ir radīti visi apstākļi, lai sarežģītu manu misiju. (..) Es arī zinu, kas notiks, ja mani ievēlēs, kas ir solīts, un tas ir bīstami “Vienotībai”,” pēc šiem vārdiem Smiltēns atsauca savu kandidatūru partijas priekšsēdētāja amatam, bet vēlāk informēja žurnālistus, ka nolēmis izstāties gan no partijas, gan Saeimas frakcijas. Uz atvadām viņš vēl uzdāvināja Solvitai Āboltiņai grāmatu angļu valodā “Taisnīgais prāts” (“The Righteous Mind”).
Daļa klātesošo Smiltēna paziņojumu sveica ar skaļiem aplausiem, tomēr tā nebija visu delegātu reakcija. Pēc savas runas Smiltēns pameta kongresa zāli.
“Tad jau jābrauc mājās, viss beidzies,” aizmugurējās rindās apspriedās daži “Vienotības” biedri, kuriem Smiltēna solis bija pārsteigums. Savukārt citi vēlāk izteicās, ka jaunais politiķis esot visu pārāk dramatizējis un tik radikāls solis neesot bijis pareizs.
