“Vienotības” priekšsēdētāja vēlēšanas pārtop drāmā 20
Vienā no karstākajām šīs vasaras dienām tumšā, ne pārāk labi vēdinātā telpā ar zīmīgu nosaukumu “H2O” (ūdens ķīmiskā sastāva formula) uz savu ārkārtas kongresu pulcējusies partija “Vienotība”. Zāle pilna, ne visiem delegātiem un interesentiem pietiek sēdvietu, jo darbakārtībā solīta intriga – divi priekšsēdētāja kandidāti. Viens – Saeimas deputāts Edvards Smiltēns, kurš ilgi un mērķtiecīgi tiecies pēc līdera lomas (pērn bijis Andra Piebalga konkurents uz priekšsēdētāja amatu), taču pēdējās nedēļās paguvis nokaitināt partijas vadību ar kategoriskām prasībām par Saeimas frakcijas vadības nomaiņu, draudot pretējā gadījumā pats pamest partiju. Otrs – ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, kurš savu gatavību uzņemties priekšsēdētāja pienākumus atklājis tikai pēdējā brīdī – nedēļu pirms kongresa. Taču atrisinājums pienāca ātrāk.
Ašeradens: “Citi spēki nespēj aizstāt “Vienotību”.”
Abi kandidāti bija izlozējuši rindas kārtību, kādā uzrunāt biedrus. Pirmais tribīnē kāpa Ašeradens, kurš savu runu sāka ar pateicību līdzšinējam partijas vadītājam Piebalgam “par drosmi, noliekot savu reputāciju mūsu ķildu vidū, uzņemoties partiju vadīt tik sarežģītā laikā”. “Lai arī tu, Andri, esi atteicies no partijas amatiem, es ceru, ka tu aktīvi piedalīsies partijas dzīvē un nojauksi to ķēdi, kas ir raksturīga Latvijas politikai, – izstumt savus agrākos vadītājus. Tu darbosies aktīvi un piedalīsies arī nākamajās vēlēšanās,” norādīja Ašeradens. Runājot par Latvijas politiku, viņš sacīja, ka šobrīd pastāvot divi “destruktīvi politiskie virzieni”, kas darbojas pretēji valsts interesēm: “Galvenais Latvijas valsts pretinieks ir prokremliskais virziens. Tas balstās uz cilvēkiem, kuri joprojām nav ieauguši Latvijā, akceptējuši to kā mūsdienīgu Eiropas kopienas valsti. Prokremliskais virziens dažādos veidos vēlas mūs ievilkt atpakaļ Krievijas dominētajā postpadomju telpā. Otrs Latvijas valsts pretinieks ir valsts nozagšanas virziens – tā ir sistēma, kurā bezgodīgi biznesmeņi izmanto valsti savā labā, ignorējot tiesiskumu un elementāru politisko ētiku. (..) Gūstot panākumus vēlēšanās, abi šie destruktīvie virzieni var apvienoties, lai pārņemtu valsts vadību un nemanāmi pagrieztu kursu uz austrumiem, uz postpadomju telpu. Valsts nozagšana un prokremliskā politika lieliski sader kopā kā cimds ar roku.”
Ašeradens izteica cerību, ka pilsoņi līdz vēlēšanām sapratīs, kas ir tie spēki, kas noraida “postpadomju Latvijas” modeli, ar mājienu, ka pirmkārt tā, protams, ir “Vienotība”, jo “bez pārspīlējumiem var teikt, ka tieši “Vienotībā” koncentrēts vislielākais intelektuālais potenciāls un vislielākā kompetence”. Esot gan jāatzīst, ka arī liels intelektuālais potenciāls nepasargā no muļķīgiem lēmumiem. “Vienotības” gadījumā tā bijusi nespēja laikus norobežoties no partijas reputāciju graujošiem biedriem un valdības grožu atdošana Zaļo un zemnieku savienībai (“tas nav Āboltiņas jautājums,” gan steigšus piemetināja priekšsēdētāja kandidāts).
