Āboltiņa: Svaiga, nesasista un dubļiem neapmētāta seja “Vienotībai” nenāktu par ļaunu 22
“Vienotība” šodien valdes sēdē mēģinās nogludināt iekšējos konfliktus, kas pagājušās nedēļas nogalē no jauna uzliesmojuši pēc atklātībā nonākušās deputāta Alekseja Loskutova vēstules partijas biedriem. Taču domstarpības ir tā samilzušas, ka ar valdes sēdi, visticamāk, nebūs līdzēts. Tiek pieļauta iespēja drīzumā rīkot ārkārtas kongresu.
Savā piektdien izsūtītajā e-pastā “Vienotības” biedriem Loskutovs skaidro apstākļus, kuru iespaidā “Vienotība” zaudējusi premjera posteni. Pēc viņa teiktā, jau pagājušā gada novembrī Solvita Āboltiņa veikusi sarunas par valdības nomaiņu. “Āboltiņa darīja zināmu, ka nepieciešams valdības restarts un viņa ir gatava uzņemties valdības vadību. Paredzētās izmaiņas esot saskaņotas ar Valsts prezidentu, kurš esot solījis Āboltiņai nomināciju Ministru prezidenta amatam,” raksta A. Loskutovs. Partijas līdere esot iezīmējusi topošās valdības koalīcijas aprises, norādot, ka Nacionālā apvienība (NA) netiktu aicināta koalīcijā, bet partnerības ietvaros atsevišķi tās pārstāvji tiktu pieaicināti darbam valdībā (Kultūras ministrijā un VARAM), savukārt balsu vairākuma nodrošināšanai piesaistītu Latvijas Reģionu apvienību (LRA), Dainim Liepiņam piedāvājot vadīt Ekonomikas ministriju. Taču prezidents esot vēlējies pārliecināties, ka Āboltiņai ir visas frakcijas atbalsts. Tādēļ viņa par plānu informējusi Ilzi Viņķeli un citus iekšējās opozīcijas pārstāvjus, kuri gan šim scenārijam nav piekrituši. Paralēli “Vienotības” vadība esot centusies pierunāt Laimdotu Straujumu atkāpties no amata. Šādas sarunas esot notikušas gan premjeres Ķīnas vizītes laikā, gan pāris dienas pirms partijas kongresa decembra sākumā. Loskutovs arī apgalvo, ka Āboltiņa traucējusi un vilcinājusi citu premjera kandidātu izvirzīšanu no “Vienotības” rindām.
“Personīgs naids un nespēja iekļauties komandā un pieņemt vairākuma viedokli ir novedusi pie tā, ka nu jau ejam uz pilnu banku, lai iznīcinātu “Vienotību”! Alekseja vēstījumā ir diezgan daudz patiesības, kas veiksmīgi sajaukta ar nepatiesībām, neprecizitātēm un interpretācijām,” savā atbildes vēstulē rakstījusi S. Āboltiņa. Viņa apstiprināja, ka novembrī patiešām notikušas sarunas par jaunas valdības veidošanu, kurā tiktu samazināta NA klātbūtne un piesaistīta LRA. Taču neesot izdarīts nekāds spiediens uz Straujumu un arī alternatīvo “Vienotības” premjera kandidātu izvirzīšanu viņa neesot traucējusi. Viņa arī apgalvoja, ka Ilze Viņķele un Lolita Čigāne esot paslepus tikušās ar Zaļo un zemnieku savienības frakcijas vadību īsi pirms Māra Kučinska izvirzīšanas, liekot noprast, ka atsevišķi “Vienotības” biedri solījuši atbalstu citas partijas kandidātam.
Šī e-pastu sarakste notika “Vienotības” biedru starpā, bet jau drīz pēc publicēšanas gan Loskutova, gan Āboltiņas vēstules nonāca mediju rīcībā. Viņi abi arī nenoliedza, ka ir šo vēstuļu autori. Eļļu ugunij pielēja arī “Vienotības” eiroparlamentāriete Sandra Kalniete, kura intervijā televīzijai “Rīga TV24” paziņoja, ka Āboltiņas vadībā “Vienotībai” neizdosies atgūt vēlētāju uzticību, tādēļ partijai esot jānomaina vadība vēl pirms decembrī gaidāmā kongresa. Līdzīgu viedokli pauda arī vairāki manis uzrunātie partijas dumpinieki – viņuprāt, ārkārtas kongress, biedru pilnsapulce vai kāds tamlīdzīgs plašāks partijas forums nepieciešams drīz pēc valdības apstiprināšanas. Solvita Āboltiņa, jautāta, vai viņas nomaiņa nāktu partijai par labu, atzina: “Svaiga, nesasista un dubļiem neapmētāta seja partijai nenāktu par ļaunu. Taču svarīgs ir arī veids, kā šī maiņa tiek veikta. Tas nedrīkst notikt nomelnošanas, apmelojumu un intrigu veidā!” Starp citu, pagājušonedēļ “Vienotības” Rīgas nodaļas pilnsapulcē partijas līdere savā uzrunā apgalvoja, ka pret viņu tiek īstenota NA apmaksāta nomelnošanas kampaņa. Lūgta pastāstīt sīkāk par šo sazvērestību, Āboltiņa skaidroja, ka viņas teiktais esot izrauts no konteksta. “Publiski izskanējusī informācija ir neprecīza. Es tikai izteicu viedokli par šādu iespējamību saistībā ar to, ka nav saprotams, kāpēc netiek veiktas maksātnespējas administratoru reformas.”
“Vienotības” ģenerālsekretārs Artis Kampars, kurš kopā ar Straujumu bija devies Loskutova minētajā Ķīnas vizītē, noliedza, ka tās laikā uz premjeri būtu izdarīts spiediens par atkāpšanos. “Mēs, protams, runājām par partijas un valsts nākotni, bet nekādu uzstādījumu nebija. Esmu jau lūdzis premjeri pirmdien valdes sēdē par to informēt, lai noņemtu jebkādas spekulācijas,” teica Kampars. Tomēr arī viņš atzina, ka, visticamāk, ar valdes sēdi vien nepietiks, lai atrisinātu samilzušās domstarpības. Gan Kampars, gan Āboltiņa pauda nožēlu, ka “Viņķele, Loskutovs un Co” nodarbojas ar provokācijām un melu un puspatiesību izplatīšanu medijiem tā vietā, lai par problēmām diskutētu partijas biedriem pieejamajos formātos. “Kongresā viņi klusēja, uz Rīgas nodaļas pilnsapulci nemaz nebija ieradušies. Šie cilvēki labi zina, ka partijas vairākums viņus neatbalsta. Taču publiski viņi dara visu, lai partijai būtu sliktāk,” teica Kampars. Viņš pieļāva iespēju, ka “sešnieks” nemaz nevēlas veikt pārmaiņas “Vienotībā”, bet gan īstenot “Ābiķa evakuēšanos”. (Latvijas politikas veterāns Dzintars Ābiķis Tautas partijas (TP) norieta periodā kļuva par tik aktīvu iekšējo opozicionāru, ka galu galā tika izslēgts no partijas. Drīz pēc tam TP “nogāja pa burbuli”, bet Ābiķis, kuru neviens nevarēja vainot par “bēgšanu no grimstoša kuģa”, pievienojās partijai “Sabiedrība citai politikai”, iekļāvās “Vienotībā” un tika ievēlēts vēl 10. un 11. Saeimā. – Ģ.Z.) “Atšķirība tikai tā, ka labākas partijas esamība ir diezgan iluzora, bet “Vienotība” vēl ne tuvu nav beigusies un izeja no krīzes ir saskatāma,” teica Kampars. Politikas kuluāros gan klejo baumas par topošu Egila Levita partiju, kas varētu sevi pieteikt pirms nākamajām vēlēšanām. Tāpat pastāv sazvērestības teorija, ka šos konfliktus patiesībā uzkurina par “pelēko kardinālu” dēvētais Edgars Jaunups, kurš cer uz “Vienotības” drupām stiprināt savu partiju “Latvijas attīstībai”.
