“Vienotība” atstāj durvis vaļā . Intervija ar Dzintaru Zaķi 0
Par pēcvēlēšanu politisko situāciju ar “Vienotības” Saeimas frakcijas vadītāju Dzintaru Zaķi sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Kādi ir jūsu secinājumi pēc pašvaldību vēlēšanām?
– Secinājumi ir nopietni. Diemžēl pirms vēlēšanām atbalstu neguva mūsu piedāvājums labējām partijām vienoties par kopīgu sarakstu Rīgas domei, bet notikušais rāda, ka nākotnē to tomēr nāksies darīt. Skaidrs, ka, piemēram, Zatlera Reformu partijai tas ir izdzīvošanas jautājums, jo vairs nav tie laiki, kad varēja ilgi dzīvot ar zemu reitingu, bet pirms vēlēšanām uztaisīt skaļu kampaņu un dabūt balsis, kā to izdarīja Šlesers. Būs jāmeklē kāds partneris, ar kuru apvienot spēkus.
– Un šis partneris būs “Vienotība”?
– Es jau vairākkārt esmu teicis, ka “Vienotības” durvis partneriem ir atstātas atvērtas. Mēs esam gatavi sadarboties.
– Tomēr iznāk, ka uz sadarbību neaicina vēlēšanu uzvarētājs opozīcijā, bet godpilnās trešās vietas ieguvējs! Vai tas ir īstais karogs, zem kura apvienoties?
– Rīgas vēlēšanās mēs nebijām pirmie, tas tiesa. “Vienotība” te nespēja parādīt labāko rezultātu, un tas nav tāpēc, ka mums nebija politiskā piedāvājuma. Iemesli ir dažādi, tajā skaitā prasmīga administratīvo resursu izmantošana no “Saskaņas centra” puses, arī vides reklāmas aizliegšana.
M. Antonevičs: – Bija taču nostāja, lai reklāmu vēlēšanās būtu mazāk, tad jau labi, ka aizliedza.
– Vides reklāma netika aizliegta visā pilsētā. Tajos rajonos, kur dzīvo “SC” mērķauditorija, plakātus bija atļauts izvietot. Bet es gribu teikt, ka Rīga nav visa Latvija un daudzos citos novados “Vienotības” rezultāti vēlēšanās ir labi.
V. Krustiņš: – Vai jūs esat izvērtējuši arī to, cik pareiza bija personu izvēle “Vienotības” Rīgas domes sarakstam? Un vai vienas un tās pašas personas var būt populāras beztermiņā?
– Protams, popularitāte ar laiku var zust. Var minēt daudz piemēru. Diez vai Anatolijam Gorbunovam, kurš bija spožākā 90. gadu sākuma politikas zvaigzne, šodien vairs sanāktu veiksmīga atgriešanās. Ja runā par Sarmīti Ēlerti kā Rīgas mēra kandidāti, mums partijā par šo jautājumu bija diezgan pamatīga diskusija. Bija vairāki kandidāti – Olafs Pulks, Pēteris Viņķelis, Ints Dālderis, arī atsevišķi uzņēmēji, kuri līdz šim nav iesaistījušies politikā, tomēr nosliecāmies par labu Ēlertes kandidatūrai.
Neviens nevar noliegt, ka viņai ir laba pieredze un zināšanas. Darbs žurnālistikā ir uztrenējis viņas domāšanu un analīzes spējas līdz augstam līmenim, taču izrādās, ka sabiedrībā šobrīd pēc tā nav pieprasījuma. Vismaz ne tik lielā mērā, kā mēs bijām vēlējušies.
Liela daļa sabiedrības drīzāk gaida kādus tūlītējus labumus – lētas biļetes sabiedriskajā transportā, atlaides un tā tālāk. Bet nedomāju, ka ar citu līderi mums būtu izdevies uzvarēt. Kā jau teicu – šoreiz to varēja izdarīt, tikai labējām partijām apvienojot spēkus. Mēs neizvirzījām ultimātu, ka “Vienotības” saraksta līderim obligāti jābūt nākamajam mēram.
– Ēlerte šajās vēlēšanās bija “Vienotības” simbols, un pēc viņas tika vērtēta arī visa partija. Daži mājieni, kas izskanēja pirms vēlēšanām, bija ļoti augstprātīgi un nepieklājīgi – it kā Rīgas vēlētāji “gatavi pārdoties” par tramvaja biļeti vai, kā tagad jau sāk teikt, par šņabja pudeli. Nedomājiet, ka šādus mājienus tik ātri aizmirst! Vēl jo vairāk, ja jūs vēlaties piesaistīt citas partijas.
– Droši vien Sarmītes Ēlertes intelekts un izpratnes līmenis ir citāds, nekā vairākums sagaida no pilsētas vadītāja. To mums nāksies izvērtēt, domājot par politisko piedāvājumu nākotnē.
M. Antonevičs: – Vai premjera Valda Dombrovska iesaistīšana kampaņā bija mērķtiecīgi plānota, vai tas bija tāds pēdējā brīža izmisuma solis – glābt to, kas vēl glābjams?
– Jau iepriekš bija skaidrs, ka Dombrovska vārds kampaņā izskanēs, viņš neapšaubāmi ir “Vienotības” lielākā autoritāte.
– Vai tā nav tāda vājuma atzīšana? Sak, nav jau mums nekā cita, ko piedāvāt…
– “Vienotībai” spēcīgu personību netrūkst, un ar vairākām pat tika apspriesta iespēja kandidēt. Piemēram, Sandru Kalnieti, Arti Pabriku un vēl citiem, taču viņi uzskatīja, ka savā pašreizējā amatā ir noderīgāki. Runāsim atklāti – nebija nekādas garantijas, ka “Vienotība” Rīgā varētu uzvarēt, jo “SC” pozīcijas galvaspilsētā un krieviskajā mediju telpā bija ļoti spēcīgas.
– Pirms vēlēšanām parādījās versija, ka “Vienotība” un “SC” esot slepus sadalījusi ietekmes sfēras – jums paliek valdība, “SC” – Rīgas dome. It kā lai saglabātu politisko līdzsvaru un viens otram pārāk netraucētu.
– Bija arī sazvērestības teorija, ka “SC” nepiedalīsies kampaņā pret eiro ieviešanu un neatbalstīs referenduma rīkošanu par šo jautājumu, pretī saņemot iespēju turpināt saimniekot Rīgas domē. Bet tās, protams, ir blēņas. Ja ietekmes sfēras dala, tad tas nenotiek šādā veidā.
Rīgas domes vēlēšanās piepildījās tas, ko sociologi paredzēja: ja vēlētāju līdzdalība būs zema, tad “SC” uzvarēs. Un tā arī bija. Krieviski runājošais elektorāts šobrīd ir kareivīgāk noskaņots un vairāk motivēts, bet labējo partiju atbalstītāji ir vienaldzīgāki.
V. Krustiņš: – Kurš jūsu partijā ir atbildīgs par ideoloģiju? Kurš var izskaidrot partijas pozīciju dažādos būtiskos jautājumos, tajā skaitā par vēsturi?
– Mums nav tādu ideoloģisko sekretāru, un domāju, ka tādu nav arī citās partijās. Par partijas ideoloģiju ir atbildīga valde.
M. Antonevičs: – Ideoloģiskie jautājumi ir īpaši svarīgi, ja runā par partiju konsolidāciju pirms nākamajām vēlēšanām. Jūs teicāt, ka tā būs labējo partiju apvienība. Bet kas īsti ir šis “labējums”?
– “Vienotība” jau ir pierādījusi, ka spēj apvienot partijas, kurām bijuši atšķirīgi uzskati par atsevišķiem ekonomiskiem jautājumiem. Esam spējuši atrast vienojošo vidusceļu. Domāju, ka mēs varētu atrast kompromisu arī ar Vjačeslavu Dombrovski, kurš ir liberālākais no man zināmajiem politiķiem.
V. Krustiņš: – Vai nav tā, ka arī “Vienotību” šobrīd kontrolē liberāļi?
– Partijā netrūkst liberālo ideju atbalstītāju, īpaši, ja mēs runājam par tiem cilvēkiem, kas “Vienotībai” pievienojās līdz ar Sarmītes Ēlertes “lietussargu grupu”. Bet tas nenozīmē, ka viņu idejas vienmēr uzvar. Arī šim spārnam būs jāizdara secinājumi pēc pašvaldību vēlēšanām, kas liecina, ka Latvijas sabiedrība nav gatava radikālam liberālismam, bet gaida pragmatiskāku pieeju.
– Varbūt to var saukt par valstiski atbildīgu pieeju? Vai jūs esat šīs pieejas piekritējs?
– Es esmu cilvēks no laukiem, un tas nozīmē, ka man pragmatiskā pieeja ir tuva. Ja tiek īstenotas reformas, tad svarīgi, lai sabiedrībai no tā būtu ieguvums.
– Premjers gan varētu izmantot daudz vairāk sviru nekā līdz šim, lai īstenotu šādu politiku .
– Ticiet vai ne, bet mēs bieži Valdim Dombrovskim sakām: “Nu taču uzsit kulaku stingrāk pa galdu…”
– Nevajag jau sist kulaku, var iztikt ar kādu rīkojumu…
– Tad es atceros Aigara Kalvīša valdību, kurā Krišjānis Kariņš bija ekonomikas ministrs. Kalvīša kungs tieši aizrāvās ar šādu taktiku – bija tik daudz rezolūciju. Kad Kariņam bija jāatbild par to, ka pasaulē aug degvielas cenas, mēs sapratām, ka tas jau šauj pār strīpu.
– Par metodēm var diskutēt, bet skaidrs ir tas, ka jums jau tagad jāsāk domāt par nākamo valdību – to, kas nāks pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām.
– Tad man atkal jāatgriežas pie tā, ar ko mēs iesākām šo sarunu. Ja mēs nespēsim noturēt kopā līdzīgi domājošās labējās partijas, mēs varam nonākt lielā ķezā. Es jau esmu stāstījis, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Jaunupa kungs pameta “Vienotību”, bija tas, ka mēs atteicāmies veidot valdību kopā ar “Saskaņas centru”. Tagad viņš ir izveidojis biedrību kopā ar Einaru Repši un citiem domubiedriem.
– Kas no tā jāsecina?
– Es esmu pārliecināts, ka nākamajā Saeimā “SC” neiegūs vairāk balsu kā šobrīd. Brīnumi nenotiks, viņiem nekad nebūs balsu vairākuma parlamentā. Par “SC” var nobalsot Rīgā un Latgalē, bet ne Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē. Taču, ja nākamajā Saeimā nozīmīgu vietu ieņems Repšes un Jaunupa partija, tad tā gan varētu iet tandēmā ar “SC”.
– Bet kādas šobrīd īsti ir “Vienotības” attiecības ar Repšes biedrību? Vai viņi ir jūsu sabiedrotie, konkurenti? Viņi paši nekad nav teikuši, ka būtu jūsu pretinieki, un izteikumi ir kopumā labvēlīgi – par gatavību sadarboties.
– Pozicionēties pret premjeru būtu ļoti neefektīvi, to viņi saprot. Man šķiet, ka arī Nacionālā apvienība to ir sapratusi. Brīdī, kad NA it kā konfliktēja ar Dombrovski, atbalsts viņiem sāka kristies, tad viņi no tā atteicās un guva labus panākumus pašvaldību vēlēšanās. Ar Repšes biedrību ir daudz neskaidrību. Vienā brīdī tā sevi pozicionē kā šaura, specifiska uzņēmēju organizācija, citā brīdī runā par plašas partijas veidošanu, piesaistot spēkus arī reģionos.
– Varbūt tā būs “Vienotība” Nr. 2 – uzlabotā sastāvā?
– Diez vai to ir tik viegli atkārtot.
Nevar ātri izveidot partiju, kurā būtu tik daudz spilgtu Latvijas un Eiropas mēroga politiķu. Mūsu rezervistu soliņš ir pietiekami garš.
– Vai tad arī Repše nevarētu atrast kopīgu valodu, piemēram, ar zatleriešiem? Iespējams, viņu uzskati ir pat tuvāki.
– Varbūt, laiks rādīs. Jautājums, cik spilgtu politiķu ir Reformu partijā? Ne visi, kas aiz Zatlera muguras ienāca politikā, ir spējuši pacelties augstā līmenī un attaisnot doto uzticību. Viņiem vēl ir kur augt.
– Šonedēļ ar demonstratīvu pasākumu Vērmanes dārzā tika atklāta valdības sēžu tiešraide internetā, un šajā pasākumā kā ietekmīgas personas blakus premjeram Dombrovskim bija aicinātas ekspertes Iveta Kažoka un Nellija Ločmele. Rodas jautājums – kas īsti konsultē valdību?
– Lai kāds demokrātijas un atklātības atbalstītājs es būtu, tomēr uzskatu, ka liela daļa lēmumu, kurus pieņem valdība, prasa pamatīgu iekšēju izrunāšanu.
Pārāk liels publiskums un teatrālisms reizēm var kaitēt, tāpēc neesmu līdz galam drošs, ka šīs interneta tiešraides dos vajadzīgo efektu. Ja runā par pieminētajām personām, viņas pārstāv nevalstiskās organizācijas, kas iestājas par lielāku caurspīdīgumu un sabiedrības iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā.
Es negribu runāt par konkrētām personām, bet sadarbība ar nevalstisko sektoru, protams, ir svarīga.
– Nesen bija skandāls, kad atklājās, ka Rīgas skolas jaunieši braukuši uz audzinošu nometni Krievijā. Bet jautājums – kāpēc Latvija pati nevar sarīkot šādas nometnes? Noteikti sekos atruna, ka tam nav naudas, lai gan integrācijas vajadzībām ik gadu tiek tērēti miljoni, tikai nav skaidrs, kur tie aiziet.
– Cik zinu, Latvijā ir organizācijas, kas rīko līdzīgus pasākumus, gan varbūt ne tik militarizētus kā Krievijā. Kā jēkabpilietis varu minēt, piemēram, organizāciju “Mēs Daugavai”, kas rīko sporta nometnes. Piekrītu, ka šajā jomā vēl ir daudz ko darīt, un esmu pārliecināts, ka aizsardzības ministrs Pabriks reaģēs.
– Kā vērtējat notikumus Izglītības un zinātnes ministrijā, kur ministrs izraisījis tādu kā mazu “krīzi”, jo sācis runāt krievu valodā.
– Manuprāt, tā ir nepareiza attieksme gan no ministra, gan viņa biroja vadītājas puses. It īpaši, ja runa ir par Izglītības ministriju – tur vienīgajai darba valodai jābūt latviešu valodai, un izņēmumi nedrīkst būt.
M. Antonevičs: – Vairāki jūsu partijas biedri, piemēram, Sandra Kalniete un Krišjānis Kariņš, intervijās stāstījuši par to, cik svarīgi Latvijai ir pieņemt likumu par gāzes tirgus liberalizāciju, veicināt enerģētisko neatkarību no Krievijas. Savukārt jūs medijos tiekat pasniegts kā viens no šīs idejas bremzētājiem. Gandrīz vai Krievijas gāzes interešu aizstāvis. Kāpēc tā?
– Tieši pretēji – es atbalstu tirgus liberalizāciju, kā to paredz Eiropas Savienības direktīvas realizēšana.
Latvijas specifika ir tā, ka privatizācijas līgums paredz, ka “Latvijas gāzei” līdz 2017. gadam ir vienots veselums un to nevar sadalīt vairākās daļās. Teorētiski to varētu darīt, bet tas nozīmētu tiesvedību, kas beigtos ar liekiem tēriņiem un līdz ar to arī gāzes cenu pieaugumu. Gāzes patērētājiem tāda dāvana nav vajadzīga!
Vienīgais, ko mēs varam izdarīt, – likt “LG” grāmatvedībai līdz tam nodalīt dažādas struktūras, lai var redzēt, kādas ir konkrētās izmaksas. Vienlaikus jāiegulda visi spēki, lai Latvijai būtu sašķidrinātā gāze un lai veidojas atvērts tirgus, bet uz to ir jāiet tā, lai mums nerastos zaudējumi. Tāpēc arī šis likums ir tāds sarežģīts juridiskais labirints.
V. Krustiņš: – Vai ir alternatīva Krievijas gāzei?
– Īsti jau nav. Pasaulē daudz tiek runāts par slānekļa gāzi, bet jāsaprot, ka tās iegūšana tehnoloģiski ir sarežģīta un dārga. Padomju laikā eksperimenti ar šīs gāzes ieguvi bija katastrofāli apkārtējai videi, labi, ka tas nenotika Latvijas tuvumā. ES pat vēl nav tiesiskā regulējuma slānekļa gāzes ieguvei, tur vēl tāls ceļš ejams.
Ātrāks risinājums varētu būt jau pieminētā sašķidrinātā gāze, bet jārēķinās, ka tas nozīmē jauna termināļa un infrastruktūras uzbūvi, kas jāiegulda no nulles. Tas nozīmē, ka arī sašķidrinātā gāze lēta nebūs. Ir jāsaprot, ka neatkarība maksā, un, ja mēs gribam tikt vaļā no Krievijas “gāzes adatas”, lētāk tas nebūs.
Es cenšos skatīties uz šiem jautājumiem arī no iedzīvotāju skatpunkta. Ja mēs nākotnē panākam konkurenci un līdz ar to arī zemāku cenu, tātad tas ir pareizais ceļš, bet saprotam, ka tas ir laikietilpīgs process. Svarīgi šajā ceļā neuzkāpt uz mīnām, nepārsteigties ar nepārdomātiem politiskiem paziņojumiem un lēmumiem.
– Kurš šos paziņojumus sacer? Vai Ārlietu ministrija?
– Nē, manuprāt, tā ir atsevišķu deputātu izpratne vai vēlme radikāli pozicionēties.
