Māris Antonevičs: “Vienotība” atkal zirgā? 1
Sporta komentētājiem un līdzjutējiem zināms tāds apzīmējums kā “comeback”, ko varētu latviskot kā “atgriešanās” vai drīzāk “atgūšanās”. Ar to tiek apzīmētas sacensības, kurās kāds sportists vai komanda sākotnēji nonāk šķietami neglābjamā situācijā, bet tad saņemas, sāk spēlēt arvien labāk un beigās svin laimīgu uzvaru.
Arī Latvijas sporta komentētājiem patīk tēlaini apzīmējumi šādām spēlēm: “drāma”, “izlīda caur adatas aci”, “parādīja raksturu”, “laimīgā izglābšanās” utt. Un mums netrūkst sportistu, kas ik pa laikam šādus variantus piedāvā, piemēram, tenisisti Ernests Gulbis un Aļona Ostapenko vai hokeja valstsvienība. Skatītājiem, protams, šāda notikumu attīstība ir daudz interesantāka nekā stabila dominēšana visas spēles garumā ar likumsakarīgu iznākumu.
Pēc šādas izglābšanas parasti seko daudz sajūsmas ierakstu interneta sociālajos tīklos, spēle vēl ilgi tiek apspriesta un daudzināta kā ļoti aizraujoša un interesanta.
Uz politiku apzīmējumu “comeback” ir grūti attiecināt, jo tā tomēr ir ilgtermiņa pasākums un, ja kāda partija ir sākusi zaudēt vēlētāju uzticību, tad tas ir diezgan neatgriezenisks ceļš ja ne uz politisko “kapsētu”, tad uz perifēriju noteikti. Tāpat arī kāds spilgts līderis nevar uz balta zirga politikā iejāt divreiz. Ja esi paklupis, tad viss.
Un tomēr partija “Vienotība” (tās pārstāvjiem gan tagad patīk lietot apzīmējumu “Jaunā Vienotība” – tā saucas apvienība, kurā vecā “Vienotība” apvienojusies ar vairākām reģionālajām partijām kopīgam startam 13. Saeimas vēlēšanās) pēc nonākšanas diezgan skumjās pozīcijās šobrīd ir varbūt ne gluži guvusi satriecošu uzvaru, tad izlīdzinājusi rezultātu.
Jāatgādina, ka vēl pirms trim gadiem “Vienotība” pārliecinoši bija dominējošā partija Latvijas politikā, taču pēc tam diezgan pārliecinoši sāka zaudēt šo lomu.
Pameklējot varēs atrast vairākus desmitus rakstu, kuros “Vienotībai” tika prognozēts “Latvijas ceļa”, “Saimnieka” un Tautas partijas liktenis – tātad likvidācija. Gari un plaši tika spriests par ietekmes zaudēšanas iemesliem – intrigas un iekšējās cīņas partijā, atkāpes no ideoloģijas, varas grožu atdošana Zaļo un zemnieku savienībai un citi.
Bet pats galvenais rādītājs tam, ka tā vairs nav dominējošā partija, bija vilkmes zaudēšana – cilvēki nevis stājās partijā, bet bēga no tās prom. Protams, kā vienmēr palikušie to komentēja ar vārdiem, ka “partija attīrās, paliek tie, kas grib strādāt”. Bet visiem jau bija skaidrs, ka tā ir tikai atrunāšanās. Astoņas deputātu vietas Saeimā uz šī fona varēja uzskatīt par ļoti labu rezultātu.
Var diskutēt par to, kāds ieguvums “Vienotībai” ir no bijušās veselības ministres Andas Čakšas pievienošanās partijai tikai pāris dienas pēc viņas izstāšanās no Latvijas Zaļās partijas rindām. Protams, ka arī viena papildu balss Saeimā ir nozīmīga, it īpaši, ņemot vērā, ka vairāki koalīcijas deputāti – Juris Jurašs (JKP), Atis Zakatistovs (“KPV LV”) – parlamenta darbā piedalīties nevar un attiecīgi arī balsot ne. Turklāt tiek runāts, ka šo pulciņu varētu papildināt vēl kāds.
Var izteikt šaubas, vai no Čakšas pievienošanās “Vienotība” kaut ko iegūs profesionāli vai sabiedrības atbalsta ziņā.
Viņas reitings Māra Kučinska valdības laikā nebija katastrofāls, taču pastāvīgi bija mīnusos (2017. gada nogalē SKDS reitingu tabulā veselības ministre bija sestajā vietā ar mīnus pieciem punktiem, vairāki ZZS ministri bija labākās pozīcijās). Pret viņu arī tika vērsta asa kritika no nozares pārstāvju puses un ne pārāk veiksmīgās reformas veselības nozarē tika minētas kā viens no iemesliem, kāpēc no ZZS novērsās tās ierastie vēlētāji.
Tiesa, Čakša tika ievēlēta Saeimā kā otrā no Rīgas vēlēšanu apgabala (vēlētāji viņai pievilkuši 2959 plusiņus un svītrojuši 1639 reizes), atbīdot uz leju savas partijas valdes priekšsēdētāju Edgaru Tavaru, tomēr to var skaidrot arī ar to, ka viņa kā ministre bija atpazīstamāka par citiem kandidātiem.
“Vienotības” ieguvums ir cits, un jādomā, ka tieši tas ir bijis galvenais lēmums, kāpēc partijas spice tik viegli piekrita Čakšas uzņemšanai, pat neskatoties uz ierindas biedru piesardzīgajiem spriedelējumiem – kam mums viņa vajadzīga.
Tas ir simbolisks apliecinājums, ka politiskais spēks ir atguvis vilkmi – tas atkal kļuvis par pietiekami cienījamu izvēli tiem, kas vēlas darboties politikā.
Komplektā ar iespēju atkal vadīt valdību un arī nesenajiem Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem tas jau atkal ļauj cerīgi skatīties uz partijas nākotni un varbūt pat iespēju atgūt dominējošās partijas titulu, kas šobrīd tā īsti nevienam nepieder.
