Māris Antonevičs: “Vienotība 2”. Vai vēlētāji sapratīs? 8
Sociālajā tīklā “Twitter” nesen varēja vērot savdabīgu greizsirdības scēnu. Partijas “Progresīvie” ģenerālsekretārs Roberts Putnis pauda aizvainojumu, ka “Kustība Par” “faktiski pārtrauc sadarbību” ar viņa partiju un par partneri izvēlējusies “Vienotību”. Par to liecinot tas, ka četri “Kustības Par” deputāti gatavi turpināt darbu “Vienotības” frakcijā un tāpēc nevērsīsies pret koalīcijas atbalstīto Veselības aprūpes finansēšanas likumu. Savukārt “Kustības Par” pārstāvji taisnojās, ka nekas īpašs jau neesot noticis un minēto likumu var apstrīdēt, arī neizmantojot parlamentāros resursus.
Abas jaunpartijas vieno koķetēšana ar kreisā liberālisma idejām, kaut gan “progresīvo” izpildījumā tā ir agresīvāka, kamēr “parieši” it kā arvien atrodas, varētu teikt, ideoloģiskās pārdomās. (Savulaik intervijā “Latvijas Avīzei” “Kustības Par” vadītājs Daniels Pavļuts pauda: “Es redzu virkni saskarsmes jomu ar partiju “Progresīvie”. Mēs neesam tik sociāldemokrātiski, bet mūsu sociālā un ekonomiskā politika drīzāk būtu pa kreisi no centra, nevis izteikti labēja, kāda tā Latvijā bijusi.”) Starp citu, šajā ziņā nekas nav mainījies, bet virtuālās greizsirdības scēnas izraisījusi atklāsme, ka šajā flangā virsroku tomēr gūst pragmatisms – grupēšanās, visticamāk, notiks ap veco “Vienotību”.
Kas no tā iznāks, un cik balsu šis spēks iegūs – tā, šķiet, ir viena no 13. Saeimas vēlēšanu lielākajām intrigām. Pagaidām jau ir tikai tādas aptuvenas aprises, kas izriet no atsevišķu politiķu izteikumiem un aktivitātēm. Īpaši te izcēlies Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks, kurš, starp citu, jau tiek minēts kā iespējamais premjera kandidāts.
Virsrakstā lietotā apzīmējuma “Vienotība 2” vietā varētu būt arī “Vienotība 3”, jo šī faktiski būtu jau trešā transformācija – pirmsākumi tomēr ir “Jaunais laiks” (“JL”), kas ar kvēliem pārmaiņu lozungiem ienāca politikā tālajā 2002. gadā, vēlāk kļūstot par elites partiju.
“Vienotības” izveidošana bija pirmā pārtapšana, kad no “JL” attālinājās (tika atstumts) tā līderis Einars Repše, bet jauna tēla veidošanai tika izmantotas citas partijas un grupas – “Pilsoniskā savienība”, “Sabiedrība citai politikai”. Notika zīmola maiņa. Salīdzinot šos procesus, šķiet, ka šobrīd atkal notiek tas pats. Atkal aizejošs (atstumts) līderis – Solvita Āboltiņa, atkal jaunu partneru piesaistīšana. Arī skaļie lozungi par to, ka šis ir vienīgais spēks, kas pārstāv eiropeisko, demokrātisko, tiesisko politiku Latvijā, droši vien nekur nezudīs. Starp citu, “Vienotībā” vadošos posteņos joprojām ir vairāki politiķi, kas izgājuši cauri iepriekšējām pārmaiņām, sākot no “JL” tapšanas, piemēram, Krišjānis Kariņš ir partijas domes vadītājs, bet Artis Kampars – ģenerālsekretārs.
Lielais jautājums – vai vēlētāji to vēlreiz “apēdīs” tikpat viegli, kā tas notika 2010. gadā? Vai viņi spēs saprast izgājienus, kas nedaudz sāk atgādināt filmas “Svingeri” sižetu? Tas ir diezgan dīvaini – pieci Saeimas deputāti aiziet no partijas, piesaista pulku citu atbalstītāju un ar revolucionāru apņēmību veido jaunu – pēc satura un formas – politisko spēku (vēl viens Pavļuta izteikums, atbildot uz jautājumu, vai “Kustība Par” nav “Vienotības” “rezerves lidlauks”: “Domāju, ka liela daļa “Vienotības” biedru nedz justos pie mums komfortabli, nedz arī īpaši būtu gaidīti.”). Bet jau pēc dažiem mēnešiem atkal metas apskāvienos pie bijušā, it kā nekas nebūtu noticis. Starp citu, arī partijai “Latvijas attīstībai”, kas tiek minēta kā vēl viens potenciālais partneris, saknes stiepjas uz “Vienotību” un tālāk uz “Jauno laiku” (Edgars Jaunups, Juris Pūce), bet te vismaz ir pagājis pieklājīgs laiks kopš iepriekšējās šķiršanās. Skaidrs, ka liberālajam flangam tas pašlaik ir izdzīvošanas jautājums, un tā uz to jāskatās, lai kādas politiskās savienības tagad veidotos.
