“Depresija būs visplašākā slimība nākotnē”, saka latviešu psihiatrs Kanādā 0
Kaspars Tūters ir Latviešu ārstu un zobārstu asociācijas viceprezidents, psihiatrs Kanādā, kurš strādājis arī par ģimenes ārstu, jo negribējis specializēties pārāk agri, lai nezaudētu vispārējo izpratni par medicīnu.
Latvijā mediķi izdeg, strādājot nenormālu darba slodzi. Kā ir Kanādā, vai tur arī vērojams izdegšanas sindroms?
K. Tūters: Ārsta arods un izdegšana ir cieši viens ar otru saistīti gan Latvijā, gan citur pasaulē. Kanādā, paldies Dievam, mediķu algas ir labas, tur nav jāstrādā divās un vairāk darba vietās. Diemžēl Latvijā rezidentu un jauno ārstu darba samaksa ir tik maza, ka viņi vienkārši nespēj uzturēt sevi tik dārgā pilsētā kā Rīga. Dzīvot Rīgā un pelnīt mazu algu, strādājot tikai vienā darba vietā, ir gandrīz neiespējami.
Jo cilvēks vairāk stundu pavada ļoti saspīlētā darbā, jo viņš kļūst īgnāks. Arī es jūtu, ka ap sešiem septiņiem vakarā, klausoties pacientos, jau esmu noguris un dažreiz palaižu kaut ko garām.
Pēdējos 12 mēnešos esmu bijis profesionālajās darīšanās Ķīnā, Argentīnā, Japānā un Anglijā. Katrā valstī ārsti sūdzas par sava aroda grūtībām un stresu, bet Latvijā, šķiet, situācija tomēr ir grūtāka nekā citās Eiropas valstīs.
Starptautiskajās konferencēs par medicīnas jautājumiem izskan, ka psihiatriskās kaites kļūstot arvien izplatītākas un nākotnē to ārstēšanai būšot nepieciešamas arvien lielākas naudas summas. Kā cīnīties, lai prāts neaptumšotos pirms laika?
Pasaules veselības organizācija ir konstatējusi, ka depresija būs visplašākā slimība nākotnē, sastopama biežāk par sirds un asinsvadu, kā arī onkoloģiskajām kaitēm. Arī Kanādā ļoti daudz cilvēku slimo ar depresiju, kurai ir daudz cēloņu. Lai izvairītos no psihiskām slimībām, ir jāpalīdz cilvēkiem izveidot sabalansētāku dzīves veidu.
Mans darba lauks ir psihoanalīze, es palīdzu cilvēkiem izprast sevi, lai viņi varētu brīvāk domāt, uzvesties un izteikties. Jo cilvēks spēj brīvāk un dziļāk domāt, jo viņš būs psihiski veselīgāks.
Kanādā katrs psihiatrs, kas mācās rezidentūrā, apgūst ne tikai to, kā ar medikamentiem ārstēt šizofrēniju un citas kaites, bet arī cilvēka dabu, raksturu, kā palīdzēt psihodinamiski ar psihoterapiju. Latvijā tā pietrūkst. Psihiatrs nevar būt psihoanalītiķis pilnībā, bet viņam ir jāizprot, ka pacientam tomēr vajag vairāk nekā tikai zāles. Pazīstamais ungāru izcelsmes psihoanalītiķis Maikls Bālints ir sacījis, ka visspēcīgākās zāles psihiatrijā ir ārsts pats. To Latvijā daudzi psihiatri līdz galam vēl nav sapratuši.
Latviešu ārstu un zobārstu asociācija iestājas par godīgu un caurspīdīgu medicīnu Latvijā, tas septembrī rīkotajā konferencē tika vairākkārt uzsvērts. Kāpēc jūs esat izvēlējušies šādu lozungu?
Tāpēc, ka daudz kas ārstniecības iestādēs nenotiek tīrā un atklātā veidā. Administrācijas dzīvo savu dzīvi un mediķi – savu. Līdzīgi ir arī Kanādā. Mūsu mērķis nav iejaukties Latvijas medicīnā, bet tikai parādīt faktus no ārpuses. Neviena lieta jau nav simtprocentīgi pareiza un taisnīga.
Mana dzīves filozofija un pieeja ir šāda – pirms notiek domstarpības un šķelšanās un katrs aiziet uz savu pusi, tomēr ir daudz prātīgāk palikt kopā, noklausīties vienam otru un pieklājīgā veidā ievākt vairāk informācijas. Jo mazāk zina, jo rodas vairāk interpretāciju, kuras bieži vien nav pareizas. Tāpēc mana pieeja ir nevis pagriezt muguru un boikotēt, bet iepazīties dziļāk, uzzināt vairāk, lai redzētu to situāciju skaidrākā veidā. Latviešu ārstu un zobārstu asociācija to mēģina darīt, parādot sevišķi jaunajiem kolēģiem to informāciju no ārpuses, kas bieži vien te nav īsti parādīta, tiek slēpta. Tas ir saprotams, jo reti kurš grib ieskatīties spogulī un saredzēt savas krunkas un pumpas. Cilvēks vienmēr grib ieraudzīt to labāko. Ieklausīties kritikā ir sāpīgi, un daži cilvēki to negrib vispār dzirdēt. Daži tomēr noklausās un spēj pēc tam debatēt. Mūsu vecie kolēģi padomju sistēmā ir bijuši tik ilgus gadus, ka mēģināt atvērt viņiem kādu jaunu skatu nav viegli. Bet jaunajiem, kurus mēs atbalstām, ir enerģija.
No 1989. gada braucu uz Rīgu, lai palīdzētu apmācīt jaunos ārstus. Jāteic, ka viņiem mana palīdzība vairs daudz nav vajadzīga, jo viņi tikuši augstā līmenī.
Kāpēc Latvijas sabiedriskajā dzīvē ir tik daudz šķelšanās piemēru?
Klusēšana, izvairīšanās no atklātības, pasivitāte un pazemība bija nepieciešamais izdzīvošanas veids padomju laikā. Ja nevar atklāti runāt un diskutēt, un turēties pie saviem principiem, tad cilvēkam ir jāatrod kāds veids, kā eksistēt. Atklātums pārvēršas pasīvā pretestībā un pasīvā agresijā. Dzīve tādā veidā šķiet drošāka. Tas arī izskaidro, kāpēc latviešu sabiedriskajā dzīvē ir tik daudz šķelšanās piemēru. Ja nav bijusi iespēja iemācīties un praktizēt atklātas debates un stumt uz priekšu savus principus, tad vienīgais ceļš ir atšķelties no lielās grupas un nodibināt jaunu grupiņu, kur nav jācīnās ar domstarpībām. Tāpēc Latvijas politika ir tik fragmentēta. Amerikāņiem ir teiciens “united we stand, divided we fall” (vienoti mēs stāvam, šķelti mēs krītam).
Arī medicīna ir sašķēlusies arvien vairākās nozarēs un subspecialitātēs. Kā īss piemērs ir mana paša pieredze pirms trim gadiem, kad, slēpojot kalnos, salauzu pleca kaulu. Mani aizsūtīja pie ortopēda, kurš bija speciālists tikai pleciem. Jokodams prasīju, vai man ir jāiet pie kreisā vai labā pleca speciālista. Šā speciālista attieksme pret mani kā pacientu (es viņam nestāstīju, ka esmu ārsts) bija ļoti vēsa, formāla un attāla. Ķirurgam attiecības bija tuvākas ar datoru nekā mani, jo viņš nepārtraukti raudzījās datora ekrānā.
Jūs Latvijā ieradāties ar misijas apziņu sapulcināt kopā savu kuplo dzimtu. Vai izdevās?
Mans tēvs ir dzimis Mazsalacā, un viņam bija 11 brāļi un māsas. Biju nolēmis sapulcināt kopā visus Tūteru cilts radus, kas dzīvo ne tikai Latvijā, bet arī ārpus valsts. Sanāca vairāk nekā 70 cilvēku. Neviens no trīsdesmitgadnieku un četrdesmitgadnieku paaudzes nekad nebija bijuši Rīgā. Viņi bija dzirdējuši par Latviju un redzējuši bilžu grāmatas un domāja, ka Latvija ir tāda maza neattīstīta zemīte. Bet, kad iebrauca Rīgā, mutes palika vaļā – tik skaista pilsēta! Apmeklējām Cēsis, burvīgo kultūras centru Alūksnē, kur maniem vecākiem bija liela māja un kurā atļāvām pašvaldībai iekārtot bērnudārzu “Cālis”. Šajā pilsētā ir arī burvīgs kultūras nams, iekārtots skaistāk nekā Toronto koncertzāle. Mazsalacā Tūteru mājās ir dzimusi vecākā paaudze, tur ir mūsu dziļākās saknes. Mans tēvs Ādolfs Tūters Alūksnē trīsdesmitajos gados bija reģiona ārsts, arī 7. Siguldas pulka ārsts, vēlāk strādāja par ārstu Rīgā un Latvijas armijā.
Es biju ļoti mazs, kad mēs evakuējāmies no Liepājas uz Vāciju, Lībekas pilsētu, kur dzīvojām bēgļu nometnēs. Tur satikām ļoti daudz ārstu no Rīgas. Viens no mana tēva slimniekiem bija komponists Jāzeps Vītols. Pirms nāves viņš uzrakstīja īsu kompozīciju uz divām lapām “Tūdaliņ, tagadiņ”, kuru novēlēja manai māsai Lailai un man. Šo skaņdarbu atdevu toreizējai Latvijas Valsts konservatorijai.
