Vienotās bronzas komandas emocijas 0
Latvijas kamaniņu braucēju izcienītā Soču olimpiādes bronzas medaļa komandu stafetē ir kā apliecinājums tam, ka šī sporta veida pārstāvji sākuši strādāt vienā virzienā.
Latvijas komandu par bronzas medaļu pretendenti uzskatīju arī pirms olimpiādes. Jau šeit, Sočos, kopā ar kolēģiem, rēķinājām rangus, dažādus variantus un tāpat nonācām pie secinājuma – ar vāciešiem cīnīties nav variantu, ar krieviem gandrīz nav, uz bronzu pretendēs vismaz piecas komandas. Bija skaidrs, ka uz goda pjedestāla kāps komanda, kura nobrauks visstabilāk. Latvijas pierādīja, ka to var! Elīza Tīruma piektā, Mārtiņš Rubenis un Šicu divnieks ar ceturto labāko laiku – summā trasē deva bronzas rezultātu. Turklāt Tīrumai tas bija viens no diviem labākajiem olimpiskajiem braucieniem, Rubenim – pats labākais, brāļiem savā līmenī.
Tālāk jau bija gaviles, neskaitāmas intervijas rādošajai un rakstošajai presei, vēl viens telefonisks valsts prezidenta Andra Bērziņa apsveikums.
„Finišā biju šokēta, ka tiešām esam to sasnieguši. Neticēju līdz pēdējam brīdim, lai gan pēc austrietes kļūdas trases augšgalā visapkārt jau runāja, ka mūs vairs nevar apsteigt. Joprojām nespēju noticēt, ka esmu olimpiskā medaļniece. Visa komanda ļoti labi nobrauca. Ir prieks, ka mēs varam būt tik saliedēti. Tas dod papildus motivāciju strādāt tālāk, jo man ir vēl kur tiekties un daudz kas vēl jādara,” smaidīja Elīza Tīruma.
„Man tā ir smagākā medaļa un veltu to visiem, kuri ticēja un bija blakus. Veselu nedēļu es šajā trasē nekādi nespēju nobraukt vienu ideālu braucienu. Līdz pēdējam brīdim nebija īsti skaidrs kā braukt piekto virāžu, taču šodien bija tā diena, kad viss salikās, un beidzot tā sajūta atnāca. Man ir prieks, ka es nepievīlu komandu, taču visticamāk, ka man tā piektā virāža kādu laiku vēl rādīsies sapņos,” atklāja Mārtiņš Rubenis.
– Cik likumsakarīgi, ka Latvija pie šādas komandas medaļas tiek tieši tagad?
– Vairāki pēdējie gadi kamaniņu sportam bijuši smagi, ar kāpumiem un kritumiem. Tomētr tagad arvien mazāk skatās, ko izdarījis Mārtiņš, Juris vai Andris, nebaksta aiz muguras, bet mēģina palīdzēt un ielikt savu artavu kopējā lietā. Tas ir liels solis uz priekšu mūsu komandai, un lūk, arī rezultāts.
Andris Šics: “Divnieku sacensībās ieguvām pārliecību, ka varam uzrādīt labu rezultātu arī komandu cīņā. Centāmies pēc iespējas ātrāk tikt olimpiskajā ciematā, aizbraucām mājās, salikām kamanas noliktavā, pazvanījām mājiniekiem un mēģinājām iet gulēt. Protams, bija grūti aizmigt, jo saviļņojums bija liels. Pašam likās, ka neesmu pavisam gulējis, taču no rīta viss bija kārtībā, iespējams, ka es tikai sapņoju, ka neguļu. Mums ir bijusi gara sezona, bet mājās ir mazi bērniņi, sievas, kas ilgi nav redzētas. Bērniņi aug griezdamies, tāpēc gribas pēc iespējas ātrāk mājās un izbaudīt katru mirkli ko varam.”
Latvijas kamaniņu braucējiem medaļas tiks pasniegtas piektdienas vakarā Olimpiskajā parkā, bet jau sestdien mūsu komanda atgriezīsies Rīgā.
Māris Siliņš, “LA” speciālkorespondents Sočos
