Sandra Vensko: Vienotā mentalitāte 0
Septembris šogad bija izsludināts par Latvijas Kultūras kanona mēnesi. Viena no aktualitātēm – visas tajā iekļautās filmas var noskatīties tiešsaistē Nacionālā Kino centra vietnē “filmas.lv”. Savukārt 99 vērtību sarakstu iespējams atrast 2017. gadā atjaunotajā vietnē “www.kulturaskanons.lv.”
Kultūras kanonā iekļauto filmu klāstā ir Ivara Kraulīša 1961. gadā pēc Herca Franka scenārija uzņemtā spēlfilma “Baltie zvani”, (krieviski filmas nosaukums “Belij kolokoļčik”), 1978. gadā tapusī Herca Franka “Vecāks par 10 minūtēm”, Jāņa Streiča “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kas pie skatītājiem nonāca 1981. gadā, un citas.
Visas trīs minētās filmas ir atšķirīgas pēc satura, veidotas dažādiem mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem, tās atspoguļo savu laiku, taču kinodarbos ievietotā informācija patiesi nenoveco. Vislielākā māksla ir veidot paliekošus un spēcīgus mākslas darbus, kas paliek kultūras apritē, nācijas apziņā. Ja tādu spēcīgu un motivētu veikumu nebūtu, tik mazai valstij, kāda ir Latvija, ar tik nelielu iedzīvotāju skaitu savu Kultūras kanonu izveidot nebūtu iespējams. Vēl jo vairāk – ja nebūtu latviskās mentalitātes un latviešu valodas pamata, uz kura balstīties kultūrai, sakrātais mantojums, vērtības lēni un neatgriezeniski izšķīstu vai arī nebūtu nevienam vajadzīgas. Tas, cik svarīgi filmas, dziesmas, dzeju un prozu radīt latviski, nevienam nav jāskaidro.
Kultūras kanons nemudina kādam justies slikti, gluži pretēji – rosina vērtēt un ieguldīt savu garīgo potenciālu, saņemt zināšanas caur citu atvērtajām durvīm, izplatīt kultūras sēklu, sēt un dalīties ar atziņām.
Pavisam kanonā ievietotas divpadsmit filmas, ko veidojuši Aleksandrs Rusteiķis, Leonīds Leimanis, Jānis Streičs, Hercs Franks, Rolands Kalniņš, Gunārs Piesis, Aivars Freimanis, Ivars Seleckis, Juris Podnieks, Arnolds Burovs. Visi Latvijas kino vēsturē labi zināmi uzvārdi.
Kultūras kanona atslēga ir tā pieejamībā un izglītošanā. Aptverot septiņas nozares, Kultūras kanonu veido 99 kultūras vērtības, realitātē katra no tām ir kā enerģijas veidotājs un atrodas kustībā. Praktiski šī atziņa par kustību nāca pēc filmas “Baltie zvani” vēlreizējas noskatīšanās, kas atsauca atmiņā laiku, kas veidojis ieradumus, ietekmējis gaumi, raisījis lasītkāri. Arī šī filma, kas mudināja rakstīt par labi zināmo – cilvēku pūlēm veidot savus simbolos ieslēptos kinostāstus par Latviju.
Sešdesmito gadu sākumā radītais kinodarbs ir par savādi klusējošo un pulsējošo Latviju un priecīgo bērnu. Šī bezvārdu filma pastāsta daudz vairāk nekā aumaļaini runas plūdi. Filma ar īpatnēju sešdesmitos gados radītu pilsētas veidolu, mākslīgu ātrumu, tehnikas parādi, skatlogiem, tirgu, puķu pušķiem, vienaldzību pret galveno varoni – meiteni, kura starp pilsētas ēku monstriem pati izskatās kā smalks, trausls ziediņš un vienīgi vēlas ziedu veikalā godīgi nopirkt baltos ziediņus. Mazā varone tēlo savu lomu – bez vārdiem, bez teksta. Tomēr filma ir dinamiska, viss notiek kustībā – celtņi, karogs ar viļņotu svītru celtņa spicē. Tehnika un steidzīgi cilvēki bez valodas. Kultūras kanona vērtību apkopojumā iekļautajā filmā šodienas skatījumā ieraugāmas vissīkākās nianses, Latvijas galvaspilsētas pārtapšana parādīta kā uz delnas.
Domājot par šo bezvārdu stāstu, savā mājas bibliotēkā esmu nolūkojusi un atvērusi pamatīgos vākos iesietu vēsturisko izziņu materiālu – 50. gadu beigās Latvijā izdotos žurnālus – un secinājusi, ka kaut ko no Kultūras kanonā iekļauto personību radošās darbības žurnālu lappusēs var izlobīt, atrast un izlasīt, bet ļoti maz. Dzīves realitāte, lasītais un filmā redzamais atšķiras. Smalka kino valoda. Līdzīgi kā dzeja – kino valoda rada emocijas. Simbolu valoda ir pamats attieksmei pret skatītāju, klausītāju, tāpēc melnbaltie filmas kadri ar meitenīti, milzīgo ceļu rulli Rīgas centrā, ar filmai raksturīgo nosacītību parāda, cik mēs visi vienmēr būsim saistīti. Tauta. Vienā valodā un vienā mentalitātē, izvietoti uz kopīgas kultūras pamatnes, latvisku kultūru katrs atsevišķi veidojot un kopīgi pa visiem kopā nostiprinot.
