Monika Zīle par valdības deklarāciju: Vienosimies izteikties lietišķi un bez prāta mežģiem, labi?… 21
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Doties ceļā ar mašīnu bez degvielas riskēs vienīgi tāds, kurš neko nejēdz no motoriem, un tikai vieglprātis uzticēsies pārgudriem apgalvojumiem.” Gilberts Kīts Čestertons, 19. gs. angļu rakstnieks, teologs un žurnālists
Skatos valdības deklarācijā un nesaprotu, kādēļ ar šo tekstu – ja ticēt Ministru kabineta runascilvēkiem – bija vajadzīga nedēļām gara ņemšanās. Tādus nekonkrētu vārdu blāķus ar katrā otrajā teikumā iestarpinātiem “sasniegsim, panāksim, īstenosim” pirms gadiem četrdesmit (jā, manā biogrāfijā ir attiecīgs posms) virpinājām augstākstāvošai priekšniecībai iesniedzamajos darba plānos. Kad iesita roku, dažās stundās tapa nākotnes metu sacerējuma pamats, kuru pēc tam vajadzēja izstiept garāku, lai izskatās solīdāk.
Diez pa kādiem ceļiem svaigi apstiprinātās valdības deklarācijas tapinātāji, kuri manis pieminētajos aizlaikos vēl spēlējās ar mīkstajām rotaļlietām vai pat nebija dzimuši, iemanījās aizgūt liekvārdīgu “burbuļdokumentu” rakstīšanas pieredzi?
Ja valdošajai koalīcijai šķiet, ka neko neizsakošiem teikumiem apdrukātu lappušu skaits ir politiķu atbildības, augsta intelekta un plaša redzesloka rādītājs, tad sabiedrības skatījumā dzirdams pilnīgi pretējs vērtējums. Jau Kariņa pirmās valdības deklarācijā daudzināto valsts “viedās reindustrializācijas” jēdzienu paskaidrojot, mulsa ekonomikas zinātņu maģistri.
Tagad nospraustas (it kā?) vadlīnijas “ekonomikas transformācijai labākai dzīvei Latvijā”, un ap šo mēles mežģi viņi stostītos vēl pamatīgāk, ja finanšu ministrs Arvils Ašeradens (“Jaunā Vienotība”) pārgudrās izteiksmes vārdkopu neiztulkojis latviski: esot domāts eksporta pieaugums, virzība pretī enerģētiskajai neatkarībai, augstāks līmenis izglītībai un sabiedrībai pieejamāka veselības aprūpe. Skaidrs, migla izklīst. Bet kāda suņa pēc, sakiet, vajag tādus bla-bla-bla, ja var izteikties lietišķi un saprotami?
Pieļauju, ka īgņojos nevietā par deklaratīvajiem vispārinājumiem. Šim dokumentam īstenībā nav nekādas nozīmes, izņemot tā nepieciešamību jauna Ministru kabineta apstiprināšanas rituālā. Pēc tam katra ministrija plāno savas jomas nākotni pavisam konkrēti: projekti, termiņi, budžeta cipari u. tml., ar kuriem solās iepazīstināt pēc mēneša vai pusotra.
Pagaidām vienīgi jāstiprinās cerībā, ka nozaru galvgalā stāv īstie vadītāji, kuri apzinās – piektā daļa sabiedrības pakļauta nabadzības riskam, un to mazināt spēj nevis gaisa piļu celtniecība, bet reāla valsts attīstība.
Tādā sakarā mulsina politiķu runās pēdējā laikā iecienītais izaicinājuma jēdziens. Šķiet, vien retais no sev pieejamas tribīnes nav sacījis, ka finanšu sektorā, izglītībā, lauksaimniecībā, enerģētikā, mājokļu siltināšanā mūs gaida lieli izaicinājumi. Tiem janvārī pievienosies arī gadskārtējais dabai draudzīgais ēšanas izaicinājums “Neapēd zemeslodi!”. Vārdam ir dažādas nozīmes, kuru skaitā gan provokācija, uzbrukšanas tieksme un ākstības, gan iespēju saskatīšana. Varas ļaudīm to derētu zināt un atbilstoši lietot, bet vēl labāk – runāt skaidri un par lietu.
Nesen man jautāja: vai esmu ievērojusi, ka pārtikas preču nosaukumos arvien bagātīgāk atkārtojas “gards”? Tāda, ja ticēt uz iesaiņojuma drukātajam, ir parasta rupjmaize, dienišķa desa, pēc labi zināmām receptēm tapuši cepumi, vietējo augļu un dārzeņu biezeņi, salāti…
Iespējams, ražotāji cenšas iedrošināt: lai gan nevaram galvot, kas te sanācis, mums pašiem likās tīri labs. Bet ēdamlietu ražotājus var saprast: mutē liekamās mantas nokristīšana ir atbildīgs solis – vārdam jābūt viegli uztveramam, bez neviennozīmīgi tulkojamām niansēm. Diezin vai pircējs, pie pilna prāta būdams, izvēlēsies kukuli ar nosaukumu “Rudzu miltu, rauga un ES izmantojamo piedevu transformācijas rezultāts”…
Runāsim jaunajā gadā bez liekām pārgudrībām un īsi sakāmo bez vajadzības nestiepjot garumā, labi?
Mums visiem veselību, veiksmi, tuvinieku sirsnību un dvēseles līdzsvaru mijkrēšļa brīžos!…
