Vienos ziedos… Dzintra Lūse pēc vīra mīklainās nāves atjauno izdemolēto baznīcu 1
Alojiete Dzintra Lūse allaž aizņemta ar darbiem un rūpēm ne vien par savu saimniecību, bet arī par kapu sakopšanu un dievnama uzpošanu. Tā vietā, lai brauktu pieredzes apmaiņā uz citviet sakoptām sētam, viņa aicina katram parūpēties par kaut nelielu Latvijas stūrīti savā tuvumā.
Pateicoties Dzintras neatlaidībai un prasmei organizēt darbus, pareizticīgo kapi no aizaugušas un pamestas teritorijas tagad kļuvuši teju par parku. Arī baznīca, kas atrodas otrpus ceļam pie “Priesteru” mājām, kur dzīvo Dzintra, pirms divdesmit gadiem bija ieaugusi brikšņos un ļaužu aizmirsta. Pēc traģiskā negadījuma 1990. gadā, kad dievnams naktī tika izlaupīts un no rīta Dzintras vīrs Jānis Lūsis atrasts miris, viņa sirdssāpēs devās dzīvot citur. Bet pēc dažiem gadiem Dzintra atgriezās un nolēma izdemolēto baznīcu un tās aizaugušo apkārtni sakopt. Tika izzāģēti brikšņi, koki, saremontēti vārtiņi, vēlāk arī nokrāsots jumts un kupoli. Dzintra ar pateicību atceras, ka palīgā nācis “Bedrīšu” saimnieks Ilmārs Brīvnieks un bez samaksas iestiklojis izsistos logus dievnama altāra daļā. Liels palīgs remontdarbos ir prasmīgais vietējais galdnieks Valdis Zvērs. Dievnams atdzimis – nu jau divpadsmit gadus regulāri notiek dievkalpojumi un vairojusies spēcīga pareizticīgo draudze, savukārt garāmbraucēji priecājas par krāšņajām puķu dobēm ap baznīcu.
Dzintra ved rādīt savu dārzu, kas koši zied no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Daudzi ar baltu skaudību noraugās uz viņas bagātīgi ražojošajiem ogu krūmiem. Dzintrai ir sava zināšana, kā tos uzturēt veselīgus un lai ērkšķogas, jāņogas un upenes būtu katru gadu, arī tad, kad citiem ogu nav. Kad spaiņus esam salasījušas pilnus ar brangajām ērkšķogām, saimniece steidz barot zosis, kas gāginādamas pēc peldes vannā nu nāk pa sētu. Gribējusi pavasarī iegādāt sešus zoslēnus, bet mašīnā, kas veda tirgot mājputnus, bijuši vien četri. Dzintrai rūp visas dzīvās radības, tāpēc viņai šodien lielas sirdssāpes par suņa nokosto ežu ģimeni – mammu un mazuļiem. Labi vēl, ka pie baznīcas dzīvo viens ezītis. Lai sarūpētu visai kustoņu saimei ēdamo, Dzintra uz Alojas veikalu brauc ar savu balto “volgu”, kā viņa jokodamās dēvē velosipēdu. Mēdz teikt, ka bez jokiem pat zāle neaug, tāpēc arī cilvēkam jādzīvo ar prieku un možu garu. Tās ir zāles pret vecuma kaitēm un nespēku. Dzintras možumu un rosību nemazina arī tas, ka jāklibo – kādā dienā, jaunāko dēlu vedot uz skolu (tolaik viņš mācījies 4. klasē), neveiksmīgi paslīdējusi, pārsitusi galvu, uzliktas četras šuves, bet, lūk, palikušas sekas. Tagad jaunākais dēls un vecākā dēla bērni strādā Dānijā. Pavisam Dzintrai ir septiņi mazdēli, tikai skumji, ka visus nav iespējas apmīļot, viņa bēdājas.
Bijuši visādi grūti laiki, taču trīs dēli te, “Priesteru” mājā, uzaudzināti. Dzintra atceras, kā jaunībā gājusi uz zaļumballēm un kā iepazinusies ar savu Jāni. Izdancojusies gan ar citiem, līdz kamēr Jānis viņas sirdi iekarojis ar medu. Tas viņai ļoti garšojis, un Jānis reiz ieradies ar medus burku, pats bišu sadzelts… “Pirms pērkona tak nevar iet pie bitēm!” viņa iesaukusies, bet Jānis atteicis, ka gribējis savu iecerēto iepriecināt.
