Vienojas par uguns pārtraukšanu Donbasā 0
Un tā šonakt ar kopīgu Emanuela Makrona, Angelas Merkeles, Vladimira Putina un Volodomira Zeļenska preses konferenci Elizejas pilī noslēdzās tā dēvētā “Normandijas formāta” tikšanās.
Atmetot smalko un izplūdušo diplomātijas valodu, tās sausais atlikums, uzlikts uz papīra tikšanās noslēgumā, ir sekojošs: Līdz 2019. gada beigām tiek iedzīvināta pilnīga abpusēja uguns pārtraukšana. Mīnēto teritoriju atmīnēšanas plānu izstrāde.
Visu konfliktā iesaistīto un aizturēto personu apmaiņa pēc formulas “visi pret visiem”.
Jaunu iedzīvotāju pārejas punktu izveide starp Ukrainu un tās okupētajām teritorijām.
Novērotājam no malas šīs tikšanās augļi varbūt var likties pieticīgi.
Vai "Normandijas formāta" tikšanās palīdzēs uzlabot situāciju Donbasā?
Taču pietiek iejusties tranšejās sēdošo karavīru un konflikta zonā dzīvojošo cilvēku ādā, lai saprastu, ka vismaz vārdos un uz papīra progress ir panākts. Jācer, ka tas tiks arī iedzīvināts.
Burtiski pirms dažām dienām, pagājušās nedēļas vidū man bija iespēja pabūt Doņeckas apgabala pilsētās Slavjanskā, Kramatorskā un Mariupolē, tikties ar vietējiem iedzīvotājiem un administrāciju pārstāvjiem.
Tas, ko vienkāršie cilvēki Ukrainas pusē visvairāk gaidīja no Parīzes tikšanās- lai izbeigtos savstarpējās apšaudes.
Pēdējā laikā tās gan esot retākas un vairāk atgādinot militāru rituālu. Tā sakot, “principa pēc”, neliels atgādinājums par sevi. Tomēr arī šajās “rituālajās apšaudēs” katru mēnesi vidēji iet bojā divi- trīs ukraiņu karavīri.
Ja uguns pārtraukšana patiešām tiks realizēta, ieguvēji būs visi. Bērnu vecāki varēs neuztraukties par to, ka skolas logā neielido nejauša, nomaldījusies lode.
Mierīgāk varēs gulēt dienestā iesaukto ukraiņu karavīru mātes.
Ierakumu līnija, kas atdala Ukrainu un tās okupētās teritorijas, pārvērtīsies par kaut ko līdzīgu “kontroles līnijai”, sienai, mūrim, pagaidu robežai. “Line of Control”- tieši tā patlaban tiek dēvēta “de fakto” robeža starp Indiju un Pakistānas okupēto Kašmiras daļu.
Es pats savām acīm esmu redzējis trīs šādas “kontroles līnijas”- Berlīnes mūri, “Zaļo līniju”, kas atdala Kipras grieķu un turku daļas, un robežu starp Moldovu un Piedņestru.
Pēdējo no tām pat esmu šķērsojis, izbraucis cauri “nevienam nepiederošai”, neitrālai teritorijai Benderu pilsētas pievārtē.
Apliecinājums tam, ka, “kontroles līnijas” nav mūžīgas, liecina Berlīnes mūra liktenis. Tas pastāvēja nepilnus trīsdesmit gadus.
Pagaidām gan vēl nekas neliecina, ka “kontroles līnijas” varētu beigt pastāvēt Kiprā, Piedņestrā, Kašmirā, Kalnu Karabahā vai Gruzijā.
Ļoti iespējams, ka uz laiku tiks iecementēta arī “kontroles līnija” starp Ukrainu un tās okupētajām austrumu teritorijām. Un tomēr tas ir labāk nekā dzīvot pastāvīgā stresā un bailēs.
Tikmēr Ukrainas kontrolētajās Doņeckas apgabala teritorijās cilvēki vienkārši cenšas dzīvot. Atjauno karā sagrautās ēkas. Iet uz darbu, iepērkas, iegriežas kafejnīcās.
Gaida ciemos radus un draugus, kas palikuši “otrā pusē”. Palaikam paši dodas uz turieni.
Kā man teica kāds bijušais Doņeckas, tagad Mariupoles iedzīvotājs, reizi divos mēnešos viņš braucot apraudzīt Doņeckā atstāto dzīvokli.
Pārbaudot, vai netek krāni. Aplejot istabas puķes. Nobirdinot kādu asaru un tad dodoties atpakaļ uz jaunajām mājām.
Neskatoties uz visu, dzīve turpinās.
