Vienojas ģimenes spēkā. Saruna ar Latvijas labāko distanču slēpotāju Patrīciju Eiduku 2
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas labākā distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka pēc starta prestižajā “Tour de Ski” seriālā, kur pēc četriem posmiem ieņēma 43. vietu un pārtrauca dalību, uz dažām dienām atgriezusies mājās.
Kādi palikuši iespaidi par dalību “Tour de Ski”?
P. Eiduka: Diezgan labi, jo viss iet pēc plāna. Mazliet škrobe par otro sacensību dienu, jutos ļoti labi un šķita, ka beidzot ir iespēja pierādīt sevi arī klasikā, paskatīties, kur atrodos salīdzinājumā ar līderēm. Izdarīju visu, ko varēju, bet slēpes nestrādāja – klasikai nepateicīgi laika apstākļi, nulle grādu un svaigs sniegs. Smērētājiem pirms klasiskās distances tā ir melnā diena, bieži vien jāizvēlas slēpes, kuras jau rūpnieciski iestrādātas ar speciālu virsmu, tas it kā var izglābt, bet īsti nestrādāja. Pēc tam masu startā bija mazs lūzuma punkts, bet klasikas sprintā atkal jutos ļoti labi un mazliet gribēju turpināt tūri, tomēr nolēmu pieturēties pie sākotnējā plāna un nebraukt līdz galam. Ja cīnītos par augstu vietu kopvērtējumā, noteikti ietu līdz galam, bet šoreiz nebija iespēju par kaut ko sakarīgu pacīnīties.
Kāpēc biji nolēmusi nebraukt līdz galam?
Tas saistīts ar pagājušā gada kļūdām, kad braucu līdz beigām un pēc tam nespēju atjaunoties vēl divus mēnešus, līdz ar to sezona man principā beidzās 10. janvārī. It kā zinām kļūdu, varbūt šogad būtu izlīdusi no bedres ārā, taču negribējās riskēt.
Pēdējā posmā Val di Femmē ir tā saucamā siena, pārāk liels pārbaudījums organismam?
Tas ir nenormāli smags posms, pēdējie trīs kilometri iet pret stāvu kalnu, un jaunam organismam atjaunoties vajag ilgu laiku. Ar katru gadu kļūstu nobriedušāka un vajadzētu izturēt, bet šogad galvenais ir olimpiskās spēles. Pēdējā posmā uz starta izgāja 47 sportistes, tas ir diezgan daudz, lai gan tūri sāka 86.
Sprinta klasikā apsteidzi olimpisko un pasaules čempioni zviedrieti Šarloti Kallu. Cik tas bija nozīmīgs brīdis?
Nosacīti nozīmīgs. Ir prieks, kad redzu, ka spēcīgas slēpotājas ir turpat blakus, bet uz to neieciklējos, vairāk svarīgs savs rezultāts un atpalicība no labākajiem.
Pavasarī treniņos nevarēji skriet ceļgala problēmu dēļ. Kā tās izdevās atrisināt?
Izdevās atrisināt neticami labi un ātri, pateicoties dakteriem un fizioterapeitiem. Jūnijā vēl skrēju saudzīgākā režīmā, bet ar jūliju biju pilnībā atpakaļ, prieks, ka arī šobrīd beidzot varu visu darīt bez sāpēm celī. Pavisam citas sajūtas un treniņu kvalitāte.
Vasarā sanāca treneru maiņa un tagad strādā slovāka trenera Martīna Bajčīčāka vadībā. Kāds ir efekts?
Grūti vēl saprast, bet man patīk, patīk, ka ir diskusijas, treneris uzklausa sportistus, interesē viņu sajūtas, viedoklis, ieteikumi. Pie Justinas Kovaļčikas pamatā bija monologs. Tagad daudz vairāk jābūt patstāvīgai, neviens ar pirkstu nerādīs un neteiks, ka pēc treniņa jāizlokas. Jauns posms man problēmas nesagādā, jo arī pirms iepriekšējām olimpiskajām spēlēm bija brīži, kad tētis vienu aizsūtīja uz ārzemēm, vienmēr visu treniņu plānu izdarīju, kopš laika gala esmu bijusi patstāvīga.
Kovids rudenī paņēma tēva Inga dzīvību, viņš koriģēja tavu treniņu un sacensību plānu. Kurš šobrīd palīdz ar padomu?
Brāļi vienmēr turējuši roku uz pulsa. Valts piedalījās 2006. gada olimpiskajās spēlēs, ļoti daudz saprot no treniņprocesa, zina tēta plānu un pieeju treniņiem, neļauj man atslābt, dzen uz priekšu un palīdz piekoriģēt plānu tāpat kā tētis. Arī Krists pieslēdzas, gan vairāk kā menedžeris, jaunākais brālis Edijs vēl mācās un trenējas, viņam palīdz. Papīru darbi, atbalstītāji, man pašai nav visam laika, viņi savā starpā sadala pienākumus. Tik labi sanāk, ka prieks.
Notikušais ģimeni vēl vairāk stiprinājis?
Jā, tā var teikt. Vienmēr bijušas ļoti labas attiecības, bet tagad saikne ir vēl spēcīgāka.
Kā pēc tēva nāves izdevās saglabāt motivāciju trenēties?
Vieglāk nekļūst. Lai cik ļoti gribētos, nespēju par to nedomāt un pieņemt. Visvairāk motivē tas, cik ļoti tētis ar mani strādāja, ieguldīja laiku, darbu, finanses, visu dzīvi atdeva bērniem. Tā ir motivācija nepalaist visu viņa ieguldījumu vējā, tas būtu ļoti muļķīgi. Kad ir grūti, piezvani brāļiem, mammai un saņem tādu motivācijas devu, ka vari turpināt.
Vai notikušais nav vairojis vēlmi piepildīt otru sapni par medicīnas studijām?
Jā, tas joprojām ir aktuāls, bija arī viens no tēta sapņiem, viņam bija svarīgi, lai es pēc sporta kaut ko tālāk daru, lai būtu gudra, pabeigtu augstskolu. Tas bija mūsu kopīgais mērķis – sports un tad medicīna. Bijām ļoti daudz ko pārrunājuši, cik ilgi sportot. Pagaidām precīzi to nevaru pateikt, esmu atkarīga no daudzām lietām – finansiālām, veselības, izaugsmes. Ja viss saliksies, turpināšu. Zinu, ka nākamajā sezonā noteikti startēšu, par aiznākamo – jāskatās nākamajā ziemā.
