Jauni, skaisti, iemīlējušies! Kāpēc tik ātri precēties? Sofijas un Kriša mīlas stāsts 10
Dagnija Millere-Balandīna, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Rīdzinieki – SOLVEIGA SOFIJA SAULĪTE (21) un KRIŠS SAULĪTIS (21) šovasar svinēja savu pirmo kāzu gadadienu. Jauni, skaisti, iemīlējušies! “Kad paziņojām par savu lēmumu salaulāties, daudzi bija pārsteigti – kāpēc tik ātri, vēl taču vajag izbaudīt jaunību. Bet mēs uzskatām, ka to visu – baudīt jaunību, ceļot, priecāties – var darīt arī kopā, vīra un sievas statusā, precības un ģimeniska kopābūšana tam nebūt nav šķērslis,” ar pārliecību saka Krišs.
Sofija šogad absolvēja Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolu un patlaban ir uzsākusi psiholoģijas studijas Rīgas Stradiņa universitātē. Plāno attīstīt arī savu hobiju – fotografēšanu. Savukārt Krišs studē Latvijas Universitātē Datorikas fakultātē un ikdienā strādā IT nozarē.
Ņemot vērā to, ka abi savulaik mācījušies mūzikas skolā, viņiem ir brīnišķīga iespēja sazināties un izpaust jūtas arī universālajā mūzikas valodā, kopīgi muzicējot. Sofija spēlē vijoli, bet Krišs – ģitāru.
Viss sākās ar draudzību
“Pazīstami esam gandrīz četrus gadus. Taču nevarētu teikt, ka tolaik, pirms četriem gadiem, bija tāds acumirklīgs “klikšķis”. Sākumā iepazināmies kā draugi,” tā Krišs. Tā bija Sofijas draudzenes dzimšanas diena, kad viņu skatieni pirmo reizi sastapās.
Sarunām plūstot, jaunieši nonāca līdz tam, ka tika sarunāts: Sofija atnāks uz Kriša koncertu rudenī, savukārt Krišs apsolīja, ka atnāks uz Sofijas Ziemassvētku balli. Un tā arī notika!
Lai gan pēc koncerta nesekoja ne sarakste, ne atkārtota tikšanās, pēc Ziemassvētku balles simpātijas tomēr auga augumā – un sākās randiņu periods.
“Interesanti, ka skolas, kur kādreiz mācījāmies, atradās kaimiņos, tām bija pat vienota sporta zāle. Liela iespējamība, ka mums bija bijušas arī kādas sporta stundas kopā, taču neatceramies, ka būtu viens otru satikuši. Kas zina, varbūt jau tad zemapziņā viens otru noskatījām, tikai vēl to neapzinājāmies,” filozofiski apcerīgs ir Krišs.
Pašā attiecību sākumā nācās doties cauri arī kādam pārbaudījumam. Krišam uz mēnesi bija jālido uz Ameriku. Abus māca neizpratne – kas un kā notiks tālāk?
Taču, par laimi, intensīvā komunikācija no attāluma tikai vēl vairāk nostiprināja Sofijas un Kriša jūtas.
Rodot kopīgo ceļu
Saderināšanās, kas notika pirms apmēram diviem gadiem, bija ļoti romantiska. Jau kādu laiku Sofija sapņoja par brokastīm gultā, un Krišs mīļotās vēlmi nolēma piepildīt. Turklāt vēl kā! Viņš stāsta: “Pagatavoju Sofijai brokastis – omleti, maizīti, tomātiņus. Viss tika pasniegts sirsniņu formā. Atnesu arī kafiju. Viņa bija ļoti priecīga, bet varēja redzēt, ka tomēr kaut ko nojauš. Krūzīte bija pavisam jauna, un es viņai palūdzu izdzert kafiju līdz galam, ko viņa parasti nedara.
Kafijas krūzes apakšā bija uzraksts – “Paskaties zem krūzītes”. Un, kad viņa apgrieza to otrādi, ieraudzīja jautājumu – “Vai Tu mani precēsi?”.
Sagaidot “Jā” vārdu, nospēlēju uz ģitāras mums abiem ļoti mīļu dziesmu – Eda Šīrana “Tenerife Sea”. Pasniedzu gredzenu. Par puķēm no uztraukuma gandrīz pat piemirsu. Nākamajā dienā braucām ceļojumā uz Spāniju.”
Kāzas, kas tika organizētas pēc gada, notika Rīgas Āgenskalna baptistu draudzē – tajā Krišs ir uzaudzis. Kā viņš smaidot saka: “Kad es vēl nebiju piedzimis, es jau uz turieni gāju.”
Kriša ģimene ir kristieši, bet Sofijas ģimenē tikai tētis nesen pievērsies kristietībai. Lai gan abi nākuši no ģimenēm ar atšķirīgām tradīcijām, jaunais pāris ir atradis savu kopīgo ceļu. “Abi esam kristieši, tāpēc uzreiz bija skaidrs, ka laulāsimies baznīcā.
Ticībai ir ļoti liela nozīme mūsu dzīvē. Tā ir daļa no mūsu ikdienas un dzīvesveida; draudzē kopīgi arī muzicējam,” stāsta Sofija.
Viņa arī piebilst, ka sākumā uz lēmumu salaulāties daudzi skatījušies visai skeptiski, sakot – vispirms jāpabeidz vidusskola, augstskola, jāatrod stabils darbs un tikai tad…, bet, kā Sofija novērojusi – kristiešu vidū šāds atbildības pilns solis salīdzinoši jaunu cilvēku vidū tiek sperts diezgan bieži.
Pārbaudījums pandēmijas laikā
Mīļotie dzīvo Rīgā vienistabas dzīvoklī. Šopavasar – pandēmijas laikā – tieši sakrita, ka Sofijai bija jāpabeidz skola, aktīvi jāspēlē vijole mājas apstākļos, bet Krišam jāstrādā no mājām.
Dzīvojot vienistabas dzīvoklī, spriedze bija neizbēgama. Kā izdevās šīs grūtības pārvarēt?
Abi ir vienisprātis: “Daudz palīdzēja būšana vienatnē. Pēc iespējas – pastaigas gar jūru, pa mežu. Nāca atskārsme: lai tu dotu otram, sākumā ir jāpavada laiks arī pašam ar sevi.”
Sofijai palīdz arī rakstīšana: “Es rakstu dzeju. Šis radošais process man palīdz izteikt kādus iekšējos pārdzīvojumus, ko ne vienmēr var ar tiešiem vārdiem. Tā es atbrīvoju sevi no kādām skumjākām emocijām. Ļoti palīdzīgi.”
Tāpat pāris uzskata, ka viņus ļoti spēcīgi vieno ticība. “Mēs cenšamies mūsu attiecībās ielaist Dievu. Mēdzam kopā lūgt, lasīt Bībeli,” saka Krišs. Otrs ļoti svarīgs attiecību stūrakmens ir runāšana. Turklāt ne tikai runāšana, bet godīga un atklāta runāšana.
Uzdrošināties pateikt, ja kaut kas nepatīk, nenoklusēt, lai cik grūti dažreiz tas arī būtu. “Mēs zinām, kas otram nepatīk, un mēs cenšamies to nedarīt. Tāpat nedarām to, kas nepatiktu pašiem. It kā vienkārša dzīves filozofija, bet šķiet, ka cilvēki bieži vien par to aizmirst,” tā Krišs.
Sofija piebalso: “Jāmācās arī saprast, ka esam atšķirīgi. Un, lai kādi mēs arī būtu, tas ir normāli. Ka viedokļi un uzskati mēdz atšķirties. Jāmācās pielāgoties, jāpieņem otrs, nevis jācenšas mainīt.”
Ar pateicību
Sofija un Krišs par sevi saka tā: “Esam gana līdzīgi un atšķirīgi vienlaikus.” Sofija ir vairāk radoša, bet Krišs – tehnisks. Tajā pašā laikā uzskati un dzīves vērtības sakrīt. Krišs turpina: “Sofija ir vairāk emocionāla, par daudz ko uztraucas. Es savukārt reizēm pat pārāk nenopietni uztveru lietas.
Tādos mirkļos Sofija man palīdz uztvert notiekošo nopietnāk, bet es viņai – mierīgāk. Cenšamies līdzsvarot viens otru. Bet humora ziņā gan esam uz viena viļņa, kas ir ļoti svarīgi.”
Sofija kā dziļi emocionāla būtne novērtē Kriša spēju atbalstīt viņu jebkurā situācijā: “Manas spēcīgās emocionalitātes dēļ bieži vien mani ir diezgan grūti izprast. Bet Krišs šajā ziņā ļoti cenšas. Pat ja kādā brīdī tomēr nesaprot, kas ar mani notiek, vienalga mēģina atbalstīt, arī tādās situācijās, kad citi cilvēki jau sen būtu padevušies. Tādējādi vienmēr varu viņam uzticēties, viņš ir ļoti gudrs, izpalīdzīgs, un uz viņu vienmēr var paļauties.”
“Mēs tiešām ļoti novērtējam, ka varam būt viens otra dzīvē,” saka Krišs. Viņš Sofijai ir pateicīgs, ka sieviņa ir tik mīļa, gādīga un ka spēj no visas sirds patiesi uzklausīt. Ka saprot, samīļo, iedrošina, kad vajag, palīdz. Sofija toties priecājas, ka viņi abi ir pretimnākoši un elastīgi arī sadzīvisko pienākumu ziņā, respektīvi, ka jebkurš atbilstoši situācijai var gatavot gan ēst, gan tīrīt māju.
Attiecībām attīstoties, Sofija un Krišs vēlētos atrast jaunu – plašāku – dzīvesvietu. Gribētu paņemt arī divus kaķus, jo abi ir lieli dzīvniekmīļi.
Krišs dalās ar kādu amizantu ainiņu: “Sofijai ļoti patīk jenoti. Kad mēs aizbraucam uz kādu mini zoo, kamēr Sofija parasti apbrīno jenotus, es tikmēr aizeju apskatīties pārējos dzīvnieciņus. Mīļi.”
