Guntis Kalme: Vienmēr, visur, visādi. “Plaša, sirdīga pretestība – partizānu kauja pret čeku Stompaku purvā, 1945. gads” 7
Guntis Kalme, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1945. gada 2. martā Abrenes apriņķa Stompaku purvā notika lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē. Ap 350 Latgales mežabrāļu izcīnīja smagu kauju ar čekas karaspēku.
Par 12 gadus ilgajām partizānu cīņām pret krievu okupācijas varu vēsturnieki saka: “Tik plaša apjoma un tik sirdīgu pretestību, kādu latvieši parādījuši pēc 1944./1945. gada, tie savas vēstures gājumā vēl nav parādījuši nevienai varai, nevienai kundzībai.”
Ko mums šodien no tās vajadzētu iemācīties? Vāciešiem viņu sešu gadu karš beidzās 1945. gada 8. maijā. Latviešiem viņu divpadsmit gadu karš tikai sākās. Eiropā karš beidzās, tautas uzelpoja. Mums atlika novaidēties – Baigais gads atgriezās daudzskaitlī. Krievi laupīja, izvaroja, slepkavoja. Mājas ķemmēja sarkanarmija, kas sakrāva pajūgos salaupīto un garās rindās dzina vīriešus uz filtrācijas nometnēm. Tikko dibinātās izpildkomitejas zemniekiem uzlika nepanesamas nodevas; kurš nespēja tās dot, to apcietināja. Varasvīri zobojās: “Kas nodod bezgalīgās nodevas, ir labs cilvēks, nav vairs fašists, kas vairs neko neatrod un nevar dot – kļūst atkal par fašistu.” Tie, kuri nevarēja paciest netaisnības, pievienojās mežabrāļiem.
Mobilizācijas pavēli deva sirdsapziņa un patriotisms
Partizānu cīņu kara mākslā parasti dēvē par “otro fronti”. Viņi ir speciāliem uzdevumiem pretinieka aizmugurē sagatavoti karavīri; apgādāti ar labu bruņojumu, sakaru līdzekļiem u. c. nepieciešamo un desantēti savā kaujas rajonā. To uzdevums ir izlūkošana un diversijas ciešā sadarbībā ar armiju. Vienota vadība koordinē kaujas darbību frontē ar partizānu cīņu ienaidnieka aizmugurē.
Mums viss bija citādi. Partizāni bija mūsu pirmā un vienīgā fronte. Viņi nepārstāvēja Latvijas armiju, jo tās vairs nebija. Nebija arī vairs pašas Latvijas valsts. Bet partizāni pārstāvēja tautas brīvības alkas. Un tieši tas bija un joprojām ir svarīgākais šajos notikumos.
Neskatoties uz to, ka mūsu valsts vairs nepastāvēja, tomēr Latvijas tautas cīņa turpinājās. Kurš viņus mobilizēja tai? Profesors Ādolfs Šilde saka: “Neviens varas pārstāvis taču nemobilizēja tos un neizsūtīja cīņā. Katrs pats izšķīrās par cīņu, un tādu, kas to darīja, bija daudz. Viņi sekoja katrs savam iekšējam aicinājumam. Ja kāds vispār deva mobilizācijas pavēli, tad tā bija šo cilvēku sirdsapziņa un patriotisms.” Sarkanie varēja un iznīdēja daudz, bet nespēja likvidēt Dieva iecelto institūciju – cilvēka sirdsapziņu. Tā iesauca, aicināja un modināja. Partizānos aizgāja un vairāk nekā 4000 leģionāriem līdzās stājās daudzi sarkanarmijā varmācīgi mobilizētie, nodokļu mocītie zemnieki un daudzie, kuriem krievu vara neskaitāmos veidos bija nodarījusi pāri. Bija gadījumi, kad studenti pārtrauca studijas, lai cīnītos mežā. Bieži tas bija jautājums par savas nāves vietas izvēli – cietumā, Sibīrijā vai tepat Latvijas mežos. Starp kolhozu verdzību un verdzību Sibīrijā daudzi zemnieki (ap 20 000 latviešu vīru un sievu) izvēlējās cīņu un nāvi dzimtenē.
Zinām, kādas milzu pūles Latvijas Republikas ārlietu ministram Z. A. Meierovicam u. c. mūsu valstsvīriem prasīja citām valstīm pierādīt, ka latviešu tauta ir nobriedusi valstiskai eksistencei. Tagad ne mazāk pārliecinoši vēstures priekšā vajadzēja parādīt, ka latvieši nav samierinājušies ar krievu varu un tās patvaļu.
Šī varonīgā un pašaizliedzīgā cīņa, kurai nav precedenta mūsu valsts vēsturē, parāda un joprojām atgādina tiesisko patiesību, ka valsts vispirms ir tās pilsoņi, jo “tautas atbildība neizbeidzas arī pēc valsts likvidācijas”.
Tauta šajā gadījumā nozīmēja ne tikai leģiona karavīrus Latvijas mežos, bet daudz vairāk – vienkāršos cilvēkus, kuriem nebija militāras izglītības un pieredzes, tos, kuri, riskējot ar dzīvību, sniedza ēdienu un naktsmājas partizāniem, tos, kuri slēpa un aprūpēja ievainotos, tos, kuri kalpoja kā izlūki un sakarnieki, tos, kuri vāca ieročus un munīciju partizāniem.
Partizānu zvērests
Latvijas valsts sākās kā drosmīga doma mūsu valsts dibinātājos, tā turpinājās cauri to dvēselēm un prātiem, kuri devās Neatkarības kara cīņās. Bet, kad cīņas norima, uz tās parādījās mūsu valsts – tāpēc, ka tā vispirms mūsu sirdīs bija piedzimusi! Nu Latvija bija tapusi liela, tā vairs nebija tikai latviešu augstākās cerības un cēlākais mērķis mūsu sirdsprātos vien; nu tā bija īstenība – no Ventspils līdz Zilupei, no Ainažiem līdz leišmalei.
Bet nu pēc sarkanarmijas atgriešanās viss noritēja pretējā virzienā. Latvijas valsts nu bija sarāvusies neliela – Kurzemes meži, klāni, purvi, mežmala, siena stirpa, kādas mājas pagrabs, visur, kur cīņu turpināja partizāni. Bet svarīgākais – tā joprojām pastāvēja cilvēku sirdīs. Jo: “no zemes šīs…, par zemi šo…” Varēja daudzus izraut no Latvijas, to krievu komunistu vara arī darīja, bet nevarēja izraut Latviju no viņiem.
Reiz kļuvuši par valsti, mēs nevarējām samierināties ne ar ko mazāku! Valsts vairs nebija, bet bija patriotisms, kas lika doties izmisīgā cīņā ja ne vairs par brīvību un neatkarību, tad par savu un savas tautas godu un cieņu gan. Jo tieši ar to sākas un beidzas brīvība un neatkarība – ar sevis pašcieņu. Ne tikai zināt sevi kā atsevišķu indivīdu, bet daudz vairāk – apzināties sevi kā savas valsts pilsoni! Var būt, ka nedomājošam komunistu zemes vergam ir vieglāk eksistēt, bet sirdsapziņa neļauj nedomāt un negribēt atpakaļ reiz iegūto tautas valstisko esību. Partizāni un viņu atbalstītāji vienkārši nespēja citādi.
Partizānu cīņā nebija romantikas. Tas nozīmēja upurēt personisko, elementāri nepieciešamo ikdienas dzīvē, atsakoties no jebkurām normālām dzīves ērtībām. Bunkurs vai egļu zaru būda tapa par mājas vietu uz mēnešiem un gadiem. Būt partizānam nozīmēja ne tikai nest atmaksas ieroci, bet arī dienām mirkt ūdenī vai purva rāvā, salt, paciest badu, baiļoties par savu tuvinieku likteni un tos atriebt, pārciest slimības un ievainojumus lauka apstākļos.
Frontes cīņās parasti priekšā atrodas ienaidnieks, līdzās un aizmugurē ir savējie; lai kāda, bet tomēr ir pārapgāde, lai kāda, bet ir zināma drošības sajūta. Bet partizānu cīņās viss bija citādi. Jebkurā brīdī draudēja uzbrukums, ielenkums, “vienkāršā” un “dubultķemme”, sastapšanās ar sarkano iesūtītiem nodevējiem vai sadursme ar viltus partizānu grupu. Bet pats nelāgākais – pēc vairāku gadu izmisīgas pretošanās cīņai nebija saskatāma nekāda perspektīva – gaidītā un ļoti cerētā Rietumu palīdzība neatnāca, jo tobrīd viņiem tas nebija politiski izdevīgi.
Vēstures mācība
Vai un kāda šai cīņai bija jēga un vērtība? Tā taču principā nemainīja militāri politisko situāciju Latvijā, kaut arī sagādāja ilgstošas un krietnas galvassāpes čekai un cekai. Tās vērtība ir meklējama citos jēdzienos. Lai arī partizānu cīņu ar krievu specdienestu darbību un genocīdu izdevās apspiest, taču mūsu tautas neatkarības gribu – ne. Pretestība krievu okupācijai turpinājās līdz pat antikomunistiskai revolūcijai un PSRS sabrukumam. Nacionālo partizānu cīņas parādīja mums pašiem, mūsu ienaidniekiem un visai pasaulei, ka nevar padarīt bijušo – mūsu valsti – par nebijušu. Mēs cīnījāmies. Latvieši raudzījās nevis uz pretinieka pārspēku, bet uz lielo vērtību – neatkarību un savu valsti. Partizāni spēja pārvarēt nāves bailes un stindzinošās šausmas no čekas un izsūtījuma.
Mēs tikām savu pretinieku novērtēti ne tikai kā atsevišķi pretpadomju indivīdi, bet kopumā kā “kontrrevolucionāru tauta”. Tas ir augsts novērtējums mums kā tautai komunistiskajā antivērtību skalā. To pieņemam kā pelnītu atzinību, jo tas nozīmē, ka tautas vairākums ir pretojies, kā vien varējis – cīnoties, pretojoties, vai šo cīņu visādi atbalstot.
Toreiz mēs kā tauta ielāgojām vēstures mācību: kamēr līdzās ir okupants un agresors, tam ir jāpretojas – vienmēr, visur, visādi.
Redzam, ka uz austrumiem no mums vēsture nevis atkārtojas, bet turpinās. Tāpēc – kamēr ir agresors, ir jābūt arī mūsu cīņai pret to. Vienmēr, visur, visādi.
