– Radio fondi glabā vairāk nekā 1000 jūsu ierakstu ar apmēram 200 spēles partneriem – dziedātājiem, instrumentālistiem. Vai ar visiem var sadarboties? 0
– Cits ir temperamentīgāks, cits romantiskāks, cits stīvāks savā izpausmē. Bet koncertmeistaram jāmāk pielāgoties, esam kā hameleoni, bet līdz zināmai robežai. Spēja ansamblī spēlēt un vienādi just ir izkopjama, bet man tā ir bijusi. Un spēja uzklausīt – aha, viņš tā frāzē, es paiešu viņam līdzi. Taču visbiežāk neko nesarunājam, mēģinājumā vienkārši muzicējam un ieklausāmies, kā viens frāzē, kā otrs. Katram ir sava spēles maniere, ja es mīlu sīkas detaļas nospēlēt, es arī no spēles partnera gaidu, ka viņš sīki iedziļināsies un izteiks autora domu. Nekad nav bijis tā – es nevaru ar tevi saspēlēties! Tikai pāris reizes mūžā man ir bijis grūti izsekot līdzi, kad cilvēkam ir īpatnējāka muzikālā domāšana.
Radio ierakstu studija ir ļoti pateicīga skola, iespēlēju un dzirdu no malas, kā tas izklausās, cik tas ir interesanti, un tūlīt varu iet un uzlabot – ierakstīt otro, trešo variantu. Un paņemam to labāko. Taču koncertos uz skatuves ir tikai viens variants un neko vairs nevar uzlabot, jāieinteresē publika, lai tā klausās. Cenšamies nospēlēt to labāko variantu. Profesionālais godaprāts neļauj slikti darboties.
– Esat sniedzis desmitiem koncertu Eiropā un Amerikā. Vai varat minēt dažus spilgtus mirkļus?
– Pirmais brauciens uz Ameriku un Kanādu bija 1988. gadā pirms Ziemassvētkiem, kad koncertējām tautiešiem, spēlējot galvenokārt latviešu mūzikas klasiku. Pēc koncerta Ņujorkā pirmo reizi dziedājām “Dievs, svētī Latviju!”. Grūti pateikt, vai pirmie sākām mēs, uz skatuves, vai skatītāji zālē, bet visus bija pārņēmis saviļņojums. Šajos koncertbraucienos satikām spilgtas personības – diriģentus Andreju Jansonu, Robertu Zuiku, komponistus Tālivaldi Ķeniņu, Arnoldu Šturmu, pianistu Artūru Ozoliņu, arī daudzus citus mūziķus un trimdas latviešu koncertdzīves organizētājus, sirsnīgus un ieinteresētus klausītājus. Savukārt pirmais brauciens uz Zviedriju bija neparasts. 1990. gada aprīlī mēs ar tenoru Jāni Sproģi saņēmām ielūgumu uz sociāldemokrāta Bruno Kalniņa apbedīšanas ceremoniju, kurš bija vēlējies, lai viņa bērēs Jānis Sproģis dziedātu latviešu strēlnieku dziesmas.
– Esat jau 50 gadus uz skatuves. Kā mainījušies klausītāji?
– Atšķirību jūt, kad nāk jaunā paaudze. Viņi vērtē krasāk – ir vai nu labi, vai nekam neder. Pirms desmit gadiem ar “Kremarata Baltica” čellisti Martu Sudrabu ierakstījām CD un arī koncertējām Melngalvju namā. Grūta programma, komplicēti skaņdarbi, bet koncerts izdevās. Viens no maniem dēliem bija koncertā un atstāstīja, kā jauniešu bariņš spriedis – o, nu gan viņi kā monstri spēlēja! Es saprotu, ka tā bija uzslava. Ar publiku man allaž ir laimējies. Tomēr tagad, interneta laikmetā, ir grūtāk uzstāties. Ja es spēlēju “Mēnesnīcas sonāti”, klausītājs var iepriekš noskatīties pussimtu variantu, labu labos. Man nav jācenšas nevienu no tiem labajiem atdarināt, jo es esmu es pats, ar savu variantu, bet man ir jāpārliecina, ka tā ir dzīva muzicēšana – no sirds uz sirdi. Mēs cenšamies spēlēt to skaistāko mūziku – romantisko, baroka, arī mūsdienu. To vērtīgāko, varbūt kādu retu skaņdarbu, kas guļ, putekļiem klāts. Un tagad to atkal izceļam saulītē.
