Vienmēr spēlēt labāko variantu 0
Tiekamies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur profesors Ventis Zilberts strādā jau 42. gadu. Viņa 90 bijušie audzēkņi sēž pie klavierēm Latvijā, Igaunijā, Vācijā, Čehijā, Šveicē, Anglijā, Itālijā, Zviedrijā, Spānijā, ASV. Zilberta pianista un klavierpavadītāja talantu baudījuši tūkstošiem klasiskās mūzikas mīļotāju daudzviet pasaulē, bet par viņa aizraušanos ar latviešu komponistu daiļradi un mazāk zināmu darbu iecelšanu saulītē viņam pienāktos īpašs ordenis. Gatavodamies fotosesijai, Ventis Zilberts spēlē Lista noktirni “Mīlas sapņi”…
– Tik skaisti spēlējāt, ka man asaras saskrēja acīs. Vai spējat iedomāties, kāda būtu pasaule bez klasiskās mūzikas?
V. Zilberts: – Mūzika ir manas dzīves lielākā daļa. Tā ir vide, kur vislabāk jūtos un kur vislabāk varu izteikt emocijas. Nenāku no mūziķu ģimenes, bet tēvs bija mūzikas mīļotājs un mums mājās bija klavieres. Vecāki mani nespieda spēlēt, jo man tas viegli padevās. Sākumā, bērnu mūzikas skolas laikā, bija gan futbols, gan viss kas cits, un nevaru teikt: ak, es katru brīvu brīdi skrēju pie klavierēm.
– Vai gājāt taisnu ceļu – mūzikas skola, konservatorija…
– Bija arī dažas aizķeršanās. Tāpat kā daudzi vecāki, arī mana mamma vēlējās, lai dziedu populārajā Dārziņskolas zēnu korī. Bet biju par kautrīgu, lai nodziedātu dziesmiņu tik spilgti, ka mani uzņemtu zēnu korī. Taču bija brīvas vietas klavieru nodaļā, un tā es iesāku mācīties klavierspēli. Pēc tam trīs gadus mācījos Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, kur biju teicamnieks, tālab nebija šaubu, ka jāiet uz konservatoriju (tagadējo JVLMA). Pēc tam vēl divus gadus papildinājos Ļeņingradas Valsts konservatorijas asistentūrā. Un nu jau 42. sezona Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, un paralēli bija arī darbs radio.
– Kā kļuvāt par koncertmeistaru pianistu Latvijas Radio?
– Tā bija laimīga sakritība. Radio strādāja izcilā pianiste Vilma Cīrule, bet viņa devās līdzi vīram Nikolajam Kārkliņam, kurš vairākus gadus strādāja ārzemēs. Koncertmeistara štata vieta bija brīva, un tā es sāku tur strādāt. Reizēm vajadzēja pēkšņi ierakstīt kādu skaņdarbu ar atzītiem māksliniekiem – Žermēnu Heini-Vāgneri, Leonardu Daini, Arvīdu Klišānu, Jāni Klišānu. Es trīcošu sirdi, bet viņi mani pieņēma kā līdzvērtīgu mūziķi. Pamazām uzkrāju pieredzi. 70. gadu beigās ļoti intensīvi sadarbojos ar Jāni Sproģi. Lai saglabātos pilnvērtīgāks ieraksts, centāmies skaņdarbu vispirms pārbaudīt koncertos, kā publikai patīk. Un tad izraudzījāmies, ko ierakstīt radio ierakstu studijā.
